Ordsprogene 7
1 Min Søn! bevar mine Ord, og gem mine Bud hos dig.
Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.
2 Hold mine Bud, saa skal du leve, og min Lov som din Øjesten.
Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.
3 Bind dem om dine Fingre, skriv dem paa dit Hjertes Tavle!
Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.
4 Sig til Visdommen: Du er min Søster, og Forstanden kalde du din Kynding;
Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,
5 for at den maa bevare dig fra en fremmed Kvinde, fra en ubekendt, som gør sine Ord glatte.
Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.
6 Thi jeg saa ud af mit Hus's Vindu, igennem mit Gitter;
Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,
7 og jeg saa iblandt de uerfarne, jeg blev var iblandt Sønnerne et ungt Menneske, som fattedes Forstand,
Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.
8 og han gik forbi paa Gaden ved hendes Hjørne og skred frem ad Vejen til hendes Hus,
Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,
9 i Tusmørket om Aftenen efter Dagen, midt i Natten og Mørket.
Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.
10 Og se, en Kvinde mødte ham i Horesmykke og underfundig i Hjertet,
Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.
11 støjende og ustyrlig, hendes Fødder kunne ikke blive i hendes Hus.
Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;
12 Stundom er hun ude, stundom paa Gaderne og lurer ved alle Hjørner.
Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.
13 Og hun tog fat paa ham og kyssede ham, hun gjorde sit Ansigt frækt og sagde til ham:
Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:
14 Der paalaa mig Takoffer, i Dag har jeg betalt mine Løfter;
„Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.
15 derfor er jeg gaaet ud at møde dig, at søge dit Ansigt, og jeg har fundet dig.
Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.
16 Jeg har redet mit Leje med Tæpper, med stribet Tøj af Garn fra Ægypten;
Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.
17 jeg har overstænket min Seng med Myrra. Aloe og Kanel;
Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;
18 kom, lader os beruse os i Kærlighed indtil Morgenen, lader os forlyste os i Elskov;
Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;
19 thi Manden er ikke hjemme, han er faren lang Vej bort;
Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,
20 han tog Pengeknuden med sig, han kommer hjem til Fuldmaanedagen.
Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“
21 Hun bøjede ham med sin megen Overtalelse, tilskyndte ham med sine smigrende Læber.
Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.
22 Hvo der hastelig gaar efter hende, kommer som Oksen til Slagterbænken og som i Fodlænken, der er til Daarens Tugtelse,
Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,
23 indtil en Pil sønderskærer hans Lever; ligesom Fuglen skynder sig til Snaren og ved ikke, at det gælder dens Liv.
Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.
24 Saa hører mig nu, I Børn! og agter paa min Munds Ord!
Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.
25 Lad dit Hjerte ikke vige af til hendes Veje, lad dig ikke forvildes paa hendes Stier;
Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;
26 thi mange ere de gennemborede, som hun har fældet, og mangfoldige alle de, hun har ihjelslaget.
Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.
