Ordsprogene 5
1 Min Søn! giv Agt paa min Visdom; bøj dit Øre til min Indsigt;
Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,
2 at du maa gemme kloge Raad, og at dine Læber maa bevare Kundskab.
Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.
3 Thi med Honning dryppe den fremmede Kvindes Læber, og glattere end Olie er hendes Gane.
Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;
4 Men paa det sidste er hun besk som Malurt, hvas som et tveægget Sværd.
Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.
Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli; (Sheol h7585)
6 For at hun ikke skal tænke over Livets Sti, ere hendes Veje ustadige, uden at hun ved det.
Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.
7 Saa hører mig nu, I Børn! og viger ikke fra min Munds Ord.
Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.
8 Lad din Vej være langt fra hende, og nærm dig ikke Døren til hendes Hus,
Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,
9 at du ikke skal give andre din Ære og en grusom Herre dine Aar;
Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,
10 at fremmede ikke skulle mættes af din Formue, og alt, hvad du har arbejdet for, komme i anden Mands Hus;
Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,
11 saa at du skal hyle; paa det sidste, naar dit Kød og dit Huld tæres hen,
Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,
12 og sige: Hvorledes har jeg dog kunnet hade Undervisning og mit Hjerte kunnet foragte Revselse?
Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,
13 saa at jeg ikke hørte paa mine Læbers Røst, ej heller bøjede mit Øre til dem, som underviste mig.
Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!
14 Nær var jeg kommen i al Ulykke midt i Forsamlingen og Menigheden.
Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“
15 Drik Vand af din egen Brønd og frisk Vand af din egen Kilde!
Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.
16 Skulde vel dine Kilder flyde udenfor, dine Vandbække ud paa Gaderne?
Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?
17 Lad dem høre dig til, dig alene, og ikke de fremmede tillige med dig.
Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.
18 Din Kilde være velsignet, og glæd dig ved din Ungdoms Hustru,
Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.
19 en elskelig Hind og en yndig Stenged; hendes Barm beruse dig stedse, i hendes Kærlighed sværme du alle Tider.
Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!
20 Hvorfor vil du, min Søn! sværme for en fremmed Kvinde og favne en anden Kvindes Barm?
Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!
21 Thi en Mands Veje ere for Herrens Øjne, og han vejer alle hans Skridt.
Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.
22 Den ugudeliges Misgerninger skulle gribe ham selv, og han skal holdes fast i sin Synds Snorer.
Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.
23 Han skal dø, fordi han ikke vilde lade sig undervise, og han skal tumle om for sin Daarligheds Skyld.
Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.
