Ordsprogene 12
1 Hvo, som elsker Tugt, elsker Kundskab; men hvo, som hader Revselse, er ufornuftig.
Kas labprāt panes pārmācīšanu, tas mīļo atzīšanu, bet kas nepanes rājienu, tas paliek muļķis.
2 Den gode vinder Velbehag af Herren; men den rænkefulde Mand finder Fordømmelse.
Kas labs, tas Tam Kungam patīkams, bet vīru, kas viltu perē viņš pazudina.
3 Et Menneske befæstes ikke ved Ugudelighed; men de retfærdiges Rod rokkes ikke.
Cilvēks nepastāvēs, kad ir bezdievīgs, bet taisno sakne netaps kustināta.
4 En duelig Hustru er sin Mands Krone; men naar hun beskæmmer ham, er hun som Raaddenhed i hans Ben.
Tikla sieva ir sava vīra kronis, bet netikla ir kā puve viņa kaulos.
5 De retfærdiges Tanker ere Ret; de ugudeliges Raadslag er Svig.
Taisno domas ir tiesa, bet bezdievīgo padomi viltība.
6 De ugudeliges Tale er om at lure paa Blod; men de oprigtiges Mund bringer Redning.
Bezdievīgo vārdi glūn uz asinīm; bet taisno mute tos izpestī.
7 De ugudelige skulle omkastes, saa at de ikke ere mere til; men de retfærdiges Hus skal bestaa.
Bezdievīgie top iznīcināti, ka to vairs nav; bet taisno nams pastāvēs.
8 En Mand roses efter sin Forstands Beskaffenhed; men den, som er forvendt i Hjertet, bliver til Foragt.
Kā kuram saprašana, tā viņam slava; bet par apsmieklu būs, kam netikla sirds.
9 Den, som er ringe agtet og har en Træl, er bedre faren end den, som ærer sig selv og fattes Brød.
Labāks tas zemais, kas sev pašam par kalpu, nekā kas lepojās, un maizes nav.
10 Den retfærdige har Omsorg for sit Kvægs Liv; men de ugudeliges Barmhjertighed er Grusomhed.
Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet bezdievīgo sirds ir nežēlīga.
11 Den, som dyrker sin Jord, mættes med Brød; men den, som løber efter Løsgængere, fattes Forstand.
Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis, bet kas niekus triec, tam nav jēgas.
12 Den ugudelige attraar Snaren, der er lagt for de onde; men de retfærdige slaa Rod.
Bezdievīgais traucās pēc blēžu medījuma; bet taisno sakne nes augļus.
13 I Læbers Forsyndelse er der en Snare for den onde; men den retfærdige skal komme ud af Angest.
Ļaunais savaldzinājās savas mutes grēkos; bet taisnais izies no bēdām.
14 En Mand skal mættes med godt af sin Munds Frugt, og hvad et Menneskes Hænder have fortjent, skal gengældes ham.
Pēc savas mutes augļiem ikviens top pieēdināts ar labumu, un cilvēkam top maksāts pēc viņa roku darbiem.
15 Daarens Vej er ret i hans egne Øjne, men den, som hører efter Raad, er viis.
Ģeķa ceļš ir taisns paša acīs, bet kas padomam klausa, tas ir gudrs.
16 Daarens Fortørnelse giver sig til Kende samme Dag; men den, som skjuler Forsmædelse er klog.
Ģeķa apskaišanās tūdaļ top zināma; bet kas slēpj, ka ir apkaunots, tas ir gudrs.
17 Den, som aander Trofasthed, forkynder, hvad Ret er; men et falsk Vidne forkynder Svig.
Kas patiesību runā, tas saka taisnību; bet nepatiess liecinieks teic melus.
18 Der er den, som taler ubetænksomme Ord, der ere som Kaardestik; men de vises Tunge er Lægedom.
Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina.
19 Sandheds Læbe bestaar altid; men Falskheds Tunge bliver kun et Øjeblik.
Patiesa mute pastāvēs mūžīgi, bet viltīga mēle tik acumirkli.
20 Der er Svig i deres Hjerte; som optænke ondt; men for dem, som raade til Fred, er der Glæde.
Viltība ir sirdī tiem, kas ļaunu perē; bet kas dod miera padomu, dara prieku.
21 Den retfærdige skal ingen som helst Ulykke vederfares; men de ugudelige have fuldt op af ondt.
Taisnam nekāds ļaunums nenotiks, bet bezdievīgiem ļaunuma uzies papilnam.
22 Falske Læber ere Herren en Vederstyggelighed; men de, som handle trolig, ere ham en Velbehagelighed.
Viltīgas lūpas Tam Kungam ir negantība; bet kas uzticību dara, tas viņam labi patīk.
23 Et klogt Menneske skjuler sin Kundskab; men Daarers Hjerte udraaber deres Daarskab.
Gudrs cilvēks neizteic savu padomu; bet nejēgu sirds izkliedz ģeķību.
24 De flittiges Haand skal komme til at herske; men Ladhed skal vorde trælbunden.
Čakla roka valdīs, bet slinka dos meslus.
25 Bekymring i en Mands Hjerte nedbøjer det; men et godt Ord glæder det.
Raizes sirdī nospiež cilvēku, bet labs vārds to iepriecina.
26 Den retfærdige vejleder sin Ven; men de ugudeliges Vej vildleder dem selv.
Taisnais savam tuvākam rāda ceļu, bet bezdievīgo ceļš maldina.
27 Den lade skal ikke stege sin Jagt; men den flittige er en dyrebar Skat for et Menneske.
Sliņķis neceps savu medījumu, bet uzcītīgam cilvēkam ir skaista manta.
28 Paa Retfærdigheds Sti er Liv, og dens banede Vej er ikke til Døden.
Uz taisnības ceļa ir dzīvība, un uz viņas ceļa tekām nav nāve.
