Klagesangene 5
1 Herre! kom i Hu, hvad der er sket os; sku ned og se vor Forhaanelse!
Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu.
2 Vor Arv er gaaet over til fremmede, vore Huse til Udlændinge.
Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem.
3 Vi ere blevne faderløse, uden Fader, vore Mødre ere som Enker.
Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
4 Vandet, vi drikke, købe vi for Penge; vort Brænde kommer til os for Betaling.
Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu.
5 Man er os paa Halsen, vi forfølges; vi blive trætte og faa ikke Hvile.
Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav.
6 Vi have rakt Haanden imod Ægypten, imod Assyrien for at mættes af Brød.
Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst.
7 Vore Fædre have syndet, de ere ikke mere, og vi bære deres Misgerninger.
Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
8 Trælle herske over os; der er ingen, som frier af deres Haand.
Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām.
9 Vi hente vort Brød med Fare for vort Liv, formedelst Sværdet i Ørken.
Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā.
10 Vor Hud er forbrændt som en Ovn, af Hungerens Glød.
Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.
11 De krænke Kvinderne i Zion, Jomfruerne i Judas Stæder.
Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.
12 Fyrster ere hængte af deres Haand, Oldingers Person bliver ikke æret.
Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā.
13 Unge Karle maatte tage fat paa Kværnen, og Drenge segnede under Byrden af Ved.
Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami.
14 De Ældste have hørt op med at sidde i Porten, de unge Karle med deres Strengeleg.
Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.
15 Vort Hjertes Glæde er hørt op, vor Dans er vendt om til Sorrig.
Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām.
16 Vort Hoveds Krone er affalden; o ve os! thi vi have syndet.
Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši!
17 Derfor er vort Hjerte sygt, derfor ere vore Øjne formørkede:
Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas;
18 For Zions Bjergs Skyld, som er øde, Ræve løbe derpaa.
Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā.
19 Du, Herre! du bliver evindelig, din Trone fra Slægt til Slægt.
Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem.
20 Hvorfor vil du glemme os evindelig? forlade os saa lang en Tid?
Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?
21 Herre! før os tilbage til dig, saa ville vi vende tilbage, forny vore Dage som i fordums Tid!
Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos.
22 Thi mon du aldeles har forkastet os? mon du er saa saare vred paa os?
Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?
