Klagesangene 3
1 Teg er den Mand, som saa Elendighed ved hans Vredes Ris.
Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
2 Mig ledede og førte han ind i Mørke og ikke til Lys.
Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
3 Kun imod mig vendte han atter og atter sin Haand den ganske Dag.
Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
4 Han gjorde mit Kød og min Hud gammel; han sønderbrød mine Ben.
Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
5 Han byggede imod mig og omgav mig med Galde og Møje.
Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
6 Han lod mig bo i de mørke Steder som dem, der ere døde i al Evighed.
Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
7 Han tilmurede for mig, og jeg kan ikke komme ud, han gjorde min Lænke svar.
Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
8 Naar jeg end skriger og raaber, lukker han til for min Bøn.
Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
9 Han har tilmuret mine Veje med hugne Stene, han har gjort mine Stier krogede.
Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.
10 Han er bleven mig som en Bjørn, der ligger paa Lur, som en Løve i Skjul.
Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
11 Han lod mine Veje bøje af, og saa sønderrev han mig; han lagde mig øde.
Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
12 Han spændte sin Bue og stillede mig som Maalet for Pilen.
Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
13 Han lod Pile af sit Kogger trænge ind i mine Nyrer.
Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.
14 Jeg er bleven alt mit Folk til Latter, deres Spottesang den ganske Dag.
Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
15 Han mættede mig med beske Urter, „han gav mig rigelig Malurt at drikke
Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
16 og lod mine Tænder bide i Grus, han nedtrykte mig i Aske.
Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
17 Og du bortstødte min Sjæl fra Fred, jeg har glemt det gode.
Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
18 Og jeg sagde: Borte er min Kraft, og hvad jeg forventede fra Herren.
Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.
19 Kom min Elendighed og min Landflygtighed i Hu: Malurt og Galde!
Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
20 Min Sjæl kommer det ret i Hu og er nedbøjet i mit Indre.
Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
21 Dette vil jeg tage mig til Hjerte, derfor vil jeg haabe:
To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
22 Det er Herrens Miskundhed, at vi ikke ere fortærede; thi hans Barmhjertighed har ingen Ende.
Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
23 Den er ny hver Morgen, din Trofasthed er stor.
Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
24 Herren er min Del, siger min Sjæl, derfor vil jeg haabe til ham.
Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
25 Herren er god imod dem, som bie efter ham, imod den Sjæl, som spørger efter ham.
Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Det er godt, at man haaber og er stille til Herrens Frelse.
Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27 Det er en Mand godt, at han bærer Aag i sin Ungdom.
Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
28 Han vil sidde ene og tie; thi han lægger det paa ham.
Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
29 Han vil trykke sin Mund imod Støvet, om der maaske kunde være Forhaabning.
Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -
30 Han vil vende Kinden imod den, som slaar ham, han vil mættes med Forhaanelse.
Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
31 Thi Herren skal ikke forkaste evindelig.
Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
32 Thi dersom han bedrøver, da skal han dog forbarme sig efter sin store Miskundhed.
Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
33 Thi det er ikke af sit Hjerte, at han plager og bedrøver Menneskens Børn.
Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
34 For at knuse alle de bundne paa Jorden under sine Fødder,
Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
35 for at bøje en Mands Ret for den Højestes Ansigt,
Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
36 for at forvende et Menneskes Retssag — skuer Herren ikke ned.
Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
37 Hvo er den, som har sagt noget, saa at det skete, uden at Herren befaler det?
Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
38 Mon Lykke og Ulykke ikke udgaa af den Højestes Mund?
Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
39 Hvorfor klager et Menneske som lever? — enhver for sine Synder!
Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
40 Lader os ransage vore Veje og efterspore dem og vende om til Herren!
Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
41 Lader os opløfte vort Hjerte tillige med vore Hænder til Gud i Himmelen!
Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
42 Vi, vi have syndet og været genstridige, du tilgav ikke.
Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
43 Du tildækkede os med Vrede og forfulgte os, ihjelslog, sparede ikke,
Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
44 Du skjulte dig med en Sky, at ingen Bøn kunde trænge igennem.
Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
45 Du gjorde os til Skarn og Udskud midt iblandt Folkene.
Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
46 Alle vore Fjender opspilede deres Mund imod os.
Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
47 Der var Forfærdelse og Gru for os, Ødelæggelse og Undergang.
Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
48 Mit Øje rinder med Vandbække over mit Folks Datters Undergang.
Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Mit Øje strømmer og bliver ikke stille, der er ingen Afladelse,
Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
50 indtil Herren skuer ned og ser til fra Himmelen.
Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
51 Mit Øje voldte min Sjæl Smerte over alle min Stads Døtre.
Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
52 Hart jagede mig som en Fugl de, der vare mine Fjender uden Grund.
Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
53 De bragte mit Liv til at vorde stille i Graven og kastede en Sten over mig.
Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
54 Der strømmede Vand ned over mit Hoved, jeg sagde: Det er forbi med mig.
Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
55 Jeg kaldte paa dit Navn, Herre! fra Graven, i det dybe.
Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
56 Du har hørt min Røst; tilluk ej dit Øre for mit Suk, for mit Raab!
Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
57 Du holdt dig nær den Dag, jeg kaldte paa dig, du sagde: Frygt ikke!
Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
58 Herre! du har udført min Sjæls Sag, du har udløst mit Liv.
Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
59 Herre! du har set den Uret, som sker mig, døm i min Sag!
Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!
60 Du har set al deres Hævn, alle deres Tanker imod mig.
Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
61 Herre! du har hørt deres haanende Tale, alle deres Tanker imod mig,
Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
62 mine Modstanderes Ord og deres Anslag imod mig den ganske Dag.
Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
63 Sku, hvorledes de sidde, og hvorledes de staa op; jeg er deres Spottesang.
Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
64 Du skal gengælde dem, Herre! efter deres Hænders Gerning.
Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
65 Du skal give dem et Dække over Hjertet, din Forbandelse hører dem til.
Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
66 Du skal forfølge dem i Vrede, og ødelægge dem, at de ikke ere under Herrens Himmel.
Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
