Job 4
1 Da svarede Elifas, Themaniten, og sagde:
Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
2 Om man vilde forsøge et Ord paa dig, skulde du vel kedes derved? men hvo kan holde sig fra at tale?
Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
3 Se, du har undervist mange og styrket de trætte Hænder;
Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
4 dine Ord have oprejst den faldne, og du har styrket de bøjede Knæ;
Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
5 men nu, det kommer til dig, da kedes du derved; det rammer dig, og du forfærdes!
Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
6 Var ikke din Gudsfrygt dit Haab og dine Vejes Renhed din Fortrøstning?
Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
7 Kære, tænk dig om, hvor er en uskyldig gaaet til Grunde? eller hvor ere de oprigtige udslettede?
Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
8 Saa vidt jeg har set, komme de, som pløje Uret, og de, som udsaa Møje, til at høste ind derefter:
Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
9 De omkomme for Guds Aande og fortæres af hans Vredes Aand.
Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
10 Løvens Brøl og den grumme Løves Røst hører op, og de unge Løvers Tænder ere knuste;
Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
11 Løven omkommer af Mangel paa Rov, og Løvindens Unger adspredes.
Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
12 Men mig er et Ord tilbragt hemmeligt, og mit Øre fattede en sagte Lyd deraf
Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
13 i Tanker, fremkaldte ved Syner om Natten, naar dyb Søvn falder paa Folk;
Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
14 da kom Frygt og Bævelse paa mig og bragte mine Ben til at skælve;
Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
15 og en Aand gik frem for mit Ansigt; Haarene rejste sig paa mit Legeme;
Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
16 den blev staaende, og jeg kunde ikke kende dens Skikkelse; der svævede et Billede for mine Øjne; det var stille, og jeg hørte en Røst:
Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
17 Mon et Menneske kan holdes retfærdigt for Gud? monne en Mand være ren for den, som skabte ham?
Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
18 Se, han tror ikke paa sine Tjenere, og sine Engle tillægger han Daarskab,
Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
19 endsige da dem, som bo i Lerhuse, og hvis Grundvold er i Støvet; man kan støde dem smaa før Møl;
Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
20 fra Morgen og indtil Aften sønderknuses de; uden at der er nogen, som lægger det paa Hjerte, gaa de til Grunde.
Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
21 Farer ikke deres Herlighed, som var i dem, bort? ja, de dø, men ikke i Visdom.
Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
