Žalmy 78
1 Vyučující, Azafovi. Pozoruj, lide můj, zákona mého, nakloňte uší svých k slovům úst mých.
Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
2 Otevru v podobenství ústa svá, vypravovati budu přípovídky starobylé.
Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
3 Co jsme slýchali i poznali, a co nám otcové naši vypravovali,
Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 Nezatajíme toho před syny jejich, kteříž budoucím potomkům svým vypravovati budou chvály Hospodinovy, ano i moc jeho a divné skutky jeho, kteréž činil.
To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5 Neboť jest vyzdvihl svědectví v Jákobovi, a zákon vydal v Izraeli, což přikázal otcům našim, aby v známost uvodili synům svým,
Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
6 Aby to poznal věk potomní, synové, kteříž se zroditi měli, a ti povstanouce, aby vypravovali dítkám svým,
Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
7 Aby pokládali v Bohu naději svou, a nezapomínali se na skutky Boha silného, ale ostříhali přikázaní jeho,
Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8 Aby nebývali jako otcové jejich, pokolení zpurné a protivné, národ, kterýž nenapravil srdce svého, a nebyl věrný Bohu silnému duch jeho.
Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
9 Jako synové Efraim zbrojní, ač uměle z lučiště stříleli, však v čas boje zpět se obrátili,
Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
10 Nebo neostříhali smlouvy Boží, a v zákoně jeho zpěčovali se choditi.
Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 Zapomenuli se na činy jeho, a na divné skutky jeho, kteréž jim ukázal.
Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Před otci jejich činil divy v zemi Egyptské, na poli Soan.
Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
13 Rozdělil moře, a převedl je; učinil, aby stály vody jako hromada.
Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
14 Vedl je ve dne v oblace, a každé noci v jasném ohni.
Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
15 Protrhl skály na poušti, a napájel je jako z propastí velikých.
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
16 Vyvedl potoky z skály, a učinil, aby vody tekly jako řeky.
Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
17 A však vždy přičíněli hříchů proti němu, a popouzeli Nejvyššího na poušti.
Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
18 A pokoušeli Boha silného v srdci svém, žádajíce pokrmu podlé líbosti své.
Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
19 A mluvili proti Bohu, řkouce: Zdaliž bude moci Bůh silný připraviti stůl na této poušti?
Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20 Aj, udeřilť jest v skálu, a tekly vody, a řeky se rozvodnily. Zdali také bude moci dáti chleba? Zdali nastrojí masa lidu svému?
Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21 A protož uslyšav Hospodin, rozhněval se, a oheň zažžen jest proti Jákobovi, a prchlivost vstoupila na Izraele,
Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
22 Proto že se nedověřili Bohu, a neměli naděje v spasení jeho,
Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
23 Ačkoli rozkázal oblakům shůry, a průduchy nebeské otevřel,
Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
24 A dštil na ně mannou ku pokrmu, a obilé nebeské dával jim.
Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
25 Chléb mocných jedl člověk, seslal jim pokrmů do sytosti.
Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Obrátil vítr východní u povětří, a přivedl mocí svou vítr polední.
Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
27 I dštil na ně masem jako prachem, a ptactvem pernatým jako pískem mořským.
Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
28 Spustil je do prostřed vojska jejich, a všudy vůkol stanů jejich.
Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29 I jedli, a nasyceni jsou hojně, a dal jim to, čehož žádali.
Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
30 Ještě nevyplnili žádosti své, ještě pokrm byl v ústech jejich,
Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
31 A v tom prchlivost Boží připadla na ně, a zbil tučné jejich, a přední Izraelské porazil.
Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32 S tím se vším vždy ještě hřešili, a nevěřili předivným skutkům jeho.
Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
33 A protož dopustil na ně, že marně skonali dny své, a léta svá s chvátáním.
Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
34 Když je hubil, jestliže ho hledali, a zase k Bohu silnému hned na úsvitě se navraceli,
Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
35 Rozpomínajíce se na to, že Bůh byl skála jejich, a Bůh silný nejvyšší vykupitel jejich:
Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36 (Ačkoli mu s pochlebenstvím mluvili ústy svými, a jazykem svým lhali jemu.
Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37 A srdce jejich nebylo upřímé před ním, aniž se věrně měli v smlouvě jeho),
Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
38 On jsa milosrdný, odpouštěl nepravosti jejich, a nezahladil jich; častokrát odvracel hněv svůj, a nevzbuzoval vší zůřivosti své.
Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39 Nebo pamatoval, že jsou tělo, vítr, kterýž odchází, a nenavracuje se zase.
Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
40 Kolikrát jsou ho dráždili na poušti, a k bolesti přivodili na pustinách.
Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
41 Týž i týž navracujíce se, pokoušeli Boha silného, a svatému Izraelskému cíle vyměřovali.
Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42 Nepamatovali na moc jeho, a na ten den, v kterémž je vysvobodil z ssoužení,
Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43 Když činil v Egyptě znamení svá, a zázraky své na poli Soan,
Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
44 Když obrátil v krev řeky a potoky jejich, tak že jich píti nemohli.
Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
45 Dopustil na ně směsici žížal, aby je žraly, a žáby, aby je hubily.
Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
46 A dal chroustům úrody jejich, a úsilí jejich kobylkám.
Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
47 Stloukl krupami réví jejich, a stromy fíkové jejich ledem.
Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
48 Vydal krupobití na hovada jejich, a na dobytek jejich uhlí řeřavé.
Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
49 Poslal na ně prchlivost hněvu svého, rozpálení, zůřivost i ssoužení, dopustiv na ně anděly zlé.
Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50 Uprostrannil stezku prchlivosti své, neuchoval od smrti duše jejich, ano i na hovada jejich mor dopustil.
Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
51 A pobil všecko prvorozené v Egyptě, prvotiny síly v staních Chamových.
Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
52 Ale lid svůj vyvedl jako ovce, a vodil se s nimi jako s stádem po poušti.
Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
53 Vodil je v bezpečnosti, tak že nestrašili, nepřátely pak jejich přikrylo moře,
Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
54 Až je přivedl ku pomezí svatosti své, na horu tu, kteréž dobyla pravice jeho.
Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
55 Vyhnav před tváří jejich národy, způsobil to, aby jim na provazec dědictví jejich přišli, a aby přebývala v staních jejich pokolení Izraelská.
Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
56 Však vždy předce pokoušeli a dráždili Boha nejvyššího, a svědectví jeho neostříhali.
Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
57 Ale zpět odšedše, převráceně činili, jako i předkové jejich; uchýlili se jako mylné lučiště.
Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
58 Nebo popouzeli ho výsostmi svými, a rytinami svými k horlení přivedli jej.
Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
59 Slyšel Bůh, a rozhněval se, a u velikou ošklivost vzal Izraele,
Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
60 Tak že opustiv příbytek v Sílo, stánek, kterýž postavil mezi lidmi,
Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
61 Vydal v zajetí sílu svou, a slávu svou v ruce nepřítele.
Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
62 Dal pod meč lid svůj, a na dědictví své se rozhněval.
Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63 Mládence jeho sežral oheň, a panny jeho nebyly chváleny.
Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 Kněží jejich od meče padli, a vdovy jejich neplakaly.
Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
65 Potom pak procítil Pán jako ze sna, jako silný rek, kterýž po víně sobě vykřikuje.
Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
66 A ranil nepřátely své po zadu, a u věčné pohanění je vydal.
Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
67 Ačkoli pak pohrdl stánkem Jozefovým, a pokolení Efraimova nevyvolil,
Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
68 Však vyvolil pokolení Judovo, horu Sion, kterouž zamiloval.
Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
69 A vystavěl sobě, jako hrad vysoký, svatyni svou, jako zemi, kterouž utvrdil na věky.
Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70 A vyvolil Davida služebníka svého, vzav jej od chlévů stáda.
Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
71 Když chodil za ovcemi březími, zavedl jej, aby pásl Jákoba, lid jeho, a Izraele, dědictví jeho.
No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
72 Kterýž pásl je v upřímnosti srdce svého, a zvláštní opatrností rukou svých vodil je.
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
