Lukáš 24
1 První pak den po sobotě, velmi ráno vyšedše, přišly k hrobu, nesouce vonné věci, kteréž byly připravily, a některé jiné byly spolu s nimi.
Bet pirmajā nedēļas dienā it agri, gaismai austot, tās sievas nāca pie kapa un nesa tās svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
2 I nalezly kámen odvalený od hrobu.
Un tās atrada to akmeni no kapa noveltu,
3 A všedše tam, nenalezly těla Pána Ježíše.
Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4 I stalo se, když ony se toho užasly, aj, muži dva postavili se podle nich, v rouše stkvoucím.
Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens.
5 Když se pak ony bály, a sklonily tváři své k zemi, řekli k nim: Co hledáte živého s mrtvými?
Un kad tās pārbijušās galvu nokāra, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat to dzīvo pie mirušiem?
6 Neníť ho tuto, ale vstalť jest. Rozpomeňte se, kterak mluvil vám, když ještě v Galilei byl,
Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas,
7 Řka: Že Syn člověka musí vydán býti v ruce hříšných lidí, a ukřižován býti, a třetí den z mrtvých vstáti.
Sacīdams: Tam Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšām celties.”
8 I rozpomenuly se na slova jeho.
Un tās pieminēja Viņa vārdus.
9 A navrátivše se od hrobu, zvěstovaly to všecko těm jedenácti učedlníkům i jiným všechněm.
Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.
10 Byly pak ženy ty: Maria Magdaléna a Johanna a Maria matka Jakubova, a jiné některé s nimi, kteréž vypravovaly to apoštolům.
Un tur bija Marija Madaļa un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un tās citas ar tām, tās tiem apustuļiem to sacīja.
11 Ale oni měli za bláznovství slova jejich, a nevěřili jim.
Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja.
12 Tedy Petr vstav, běžel k hrobu, a pohleděv do něho, uzřel prostěradla, ana sama leží. I odšel, divě se sám v sobě, co se to stalo.
Un Pēteris cēlās, tecēja pie tā kapa un locīdamies paskatījās un redzēja tos autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis.
13 A aj, dva z nich šli toho dne do městečka, kteréž bylo vzdálí od Jeruzaléma honů šedesáte, jemuž jméno Emaus.
Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes labu jūdzi (zemes) tālu, ar vārdu Emmaūs.
14 A rozmlouvali vespolek o těch všech věcech, kteréž se byly staly.
Un tie runāja savā starpā par visām tām lietām, kas bija notikušas.
15 I stalo se, když rozmlouvali a sebe se otazovali, že i Ježíš, přiblíživ se k nim, šel s nimi.
Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja.
16 Ale oči jejich držány byly, aby ho nepoznali.
Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
17 I řekl k nim: Které jsou to věci, o nichž rozjímáte vespolek, jdouce, a proč jste smutní?
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?”
18 A odpověděv jeden, kterémuž jméno Kleofáš, řekl jemu: Ty sám jeden jsi z příchozích do Jeruzaléma, ještos nezvěděl, co se stalo v něm těchto dnů?
Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”
19 Kterýmžto on řekl: I co? Oni pak řekli jemu: O Ježíšovi Nazaretském, kterýž byl muž prorok, mocný v slovu i v skutku, před Bohem i přede vším lidem,
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm,
20 A kterak jej vydali přední kněží a knížata naše na odsouzení k smrti, i ukřižovali jej.
Kā to mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā.
21 My pak jsme se nadáli, že by on měl vykoupiti lid Izraelský. Ale nyní tomu všemu třetí den jest dnes, jakž se to stalo.
Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir tā trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas.
22 Ale i ženy některé z našich zděsily nás, kteréž ráno byly u hrobu,
Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa,
23 A nenalezše těla jeho, přišly, pravíce, že jsou také vidění andělské viděly, kteřížto praví, že by živ byl.
Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs.
24 I chodili někteří z našich k hrobu, a nalezli tak, jakž pravily ženy, ale jeho neviděli.
Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā tās sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.”
25 Tedy on řekl k nim: Ó blázni a zpozdilí srdcem k věření všemu tomu, což mluvili Proroci.
Tad Viņš uz tiem sacīja: “Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko tie pravieši sludinājuši!
26 Zdaliž nemusil těch věcí trpěti Kristus a tak vjíti v slávu svou?
Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.”
27 A počav od Mojžíše a všech Proroků, vykládal jim všecka ta písma, kteráž o něm byla.
Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.
28 A vtom přiblížili se k městečku, do kteréhož šli, a on potrh se, jako by chtěl dále jíti.
Un tie nāca klāt pie tās pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
29 Ale oni přinutili ho, řkouce: Zůstaň s námi, nebo se již připozdívá, a den se nachýlil. I všel, aby s nimi zůstal.
Un tie to gauži lūdza un sacīja: “Palieci pie mums, jo vakars jau metās, un tā diena ir pagalam;” un Viņš iegāja pie tiem palikt.
30 I stalo se, když seděl s nimi za stolem, vzav chléb, dobrořečil, a lámaje, podával jim.
Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda to maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva.
31 I otevříny jsou oči jejich, a poznali ho. On pak zmizel od očí jejich.
Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
32 I řekli vespolek: Zdaliž srdce naše v nás nehořelo, když mluvil nám na cestě a otvíral nám písma?
Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums tos rakstus izstāstīdams?”
33 A vstavše v tu hodinu, vrátili se do Jeruzaléma, a nalezli shromážděných jedenácte, a ty, kteříž s nimi byli,
Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija.
34 Ani praví: Že vstal Pán právě, a ukázal se Šimonovi.
Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšām cēlies un Sīmanim parādījies.”
35 I vypravovali oni také to, co se stalo na cestě, a kterak ho poznali v lámání chleba.
Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, to maizi lauzdams.
36 A když oni o tom rozmlouvali, postavil se Ježíš uprostřed nich, a řekl jim: Pokoj vám.
Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “Miers ar jums!”
37 Oni pak zhrozivše se a přestrašeni byvše, domnívali se, že by ducha viděli.
Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot.
38 I dí jim: Co se strašíte a myšlení vstupují na srdce vaše?
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs?
39 Vizte ruce mé i nohy mé, žeť v pravdě já jsem. Dotýkejte se a vizte; neboť duch těla a kostí nemá, jako mne vidíte míti.
Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”
40 A pověděv to, ukázal jim ruce i nohy.
Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
41 Když pak oni ještě nevěřili pro radost, ale divili se, řekl jim: Máte-li tu něco, ješto by se pojedlo?
Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “Vai jums še kas ir, ko ēst?”
42 A oni podali jemu kusu ryby pečené a plástu strdi.
Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu.
43 A vzav to, pojedl před nimi,
Un Viņš ņēma un to ēda viņiem redzot.
44 A řekl jim: Tatoť jsou slova, kteráž jsem mluvil vám, ještě byv s vámi: Že se musí naplniti všecko, což psáno jest v Zákoně Mojžíšově a v Prorocích i v Žalmích o mně.
Pēc Viņš uz tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”
45 Tedy otevřel jim mysl, aby rozuměli Písmům.
Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie tos rakstus saprata,
46 A řekl jim: Že tak psáno jest a tak musil Kristus trpěti, a třetího dne z mrtvých vstáti,
Un uz tiem sacīja: “Tā tas stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā,
47 A aby bylo kázáno ve jménu jeho pokání a odpuštění hříchů mezi všemi národy, počna od Jeruzaléma.
Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.
48 Vy jste pak svědkové toho.
Un jūs esat liecinieki par šo visu.
49 A aj, já pošli zaslíbení Otce svého na vás. Vy pak čekejte v městě Jeruzalémě, dokudž nebudete oblečeni mocí s výsosti.
Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.”
50 I vyvedl je ven až do Betany, a pozdvih rukou svých, dal jim požehnání.
Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja.
51 I stalo se, když jim žehnal, bral se od nich, a nesen jest do nebe.
Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm.
52 A oni poklonivše se jemu, navrátili se do Jeruzaléma s radostí velikou.
Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku,
53 A byli vždycky v chrámě, chválíce a dobrořečíce Boha. Amen.
Un bija allažiņ Dieva namā, teica un slavēja Dievu. Āmen.
