Marek 7
1 I sešli se k němu farizeové a někteří z zákonníků, kteříž byli přišli z Jeruzaléma.
Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no tiem rakstu mācītājiem, no Jeruzālemes nākuši.
2 A uzřevše některé z učedlníků jeho obecnýma rukama, (to jest neumytýma, ) jísti chleby, reptali o to.
Un redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja.
3 Nebo farizeové i všickni Židé nejedí, leč by ruce umyli, držíce ustanovení starších.
Jo tie farizeji un visi Jūdi neēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, to vecaju likumus turēdami.
4 A po trhu nejedí, leč se umyjí. A jiné mnohé věci jsou, kteréž přijali, aby je zachovávali, jako umývání koflíků, žejdlíků a medenic i stolů.
Un no tirgus nākot tie neēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu mazgāšanas.
5 Potom otázali se ho farizeové a zákonníci: Proč učedlníci tvoji nezachovávají ustanovení starších, ale neumytýma rukama jedí chléb?
Tad tie farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicāja: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?”
6 On pak odpověděv, řekl jim: Dobře prorokoval Izaiáš o vás pokrytcích, jakož psáno jest: Lid tento rty mne ctí, srdce pak jejich daleko jest ode mne.
Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Gan labi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: “Šie ļaudis ar lūpām mani godā, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost.
7 Ale nadarmoť mne ctí, učíce učení a ustanovení lidská.
Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.”
8 Nebo opustivše přikázaní Boží, držíte ustanovení lidská, umývání žejdlíků a koflíků, a jiné věci mnohé těm podobné činíte.
Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darāt vēl daudz citas tādas lietas.”
9 I pravil jim: Čistě vy rušíte přikázaní Boží, abyste ustanovení svá zachovali.
Un Viņš uz tiem sacīja: “It jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turētu.
10 Nebo Mojžíš pověděl: Cti otce svého i matku svou, a kdož by zlořečil otci neb mateři, ať smrtí umře.
Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt.
11 Ale vy pravíte: Řekl-li by člověk otci neb mateři: Korban, (totiž, dar jest to, ) čímž by tobě ode mne pomoženo býti mohlo.
Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; -
12 A nedopustíte mu nic více učiniti otci svému neb mateři své,
Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vai mātes,
13 Rušíce slovo Boží ustanovením svým, kteréž jste ustanovili. A mnohé těm podobné věci činíte.
Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.”
14 I svolav všecken zástup, pravil jim: Slyšte mne všickni a rozumějte.
Un tos ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Klausiet Mani visi un saprotiet.
15 Nic není z zevnitřku vcházejícího do člověka, což by jej poškvrniti mohlo; ale to, což pochází z něho, toť jest, což poškvrňuje člověka.
Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ieiet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna.
16 Má-li kdo uši k slyšení, slyš.
Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.”
17 A když všel do domu od zástupu, tázali se ho učedlníci jeho o tom podobenství.
Un kad Viņš no tiem ļaudīm nogāja namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības.
18 I řekl jim: Tak jste i vy nerozumní? Což nerozumíte, že všecko, což z zevnitřku do člověka vchází, nemůže ho poškvrniti?
Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir jūs esat tādas nesaprašas? Vai jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvēkā ieiet, viņu nevar apgānīt?
19 Nebo nevchází v srdce jeho, ale v břicho, a potom ven vychází, čistěci všeliké pokrmy.
Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet pa zināmu ceļu, pa ko visa barība izkārnās.”
20 Pravil pak, že to, což pochází z člověka, to poškvrňuje člověka.
Bet Viņš sacīja: “Kas no cilvēka iziet, tas cilvēku apgāna.
21 Nebo z vnitřku z srdce lidského zlá myšlení pocházejí, cizoložstva, smilstva, vraždy,
Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības,
22 Krádeže, lakomství, nešlechetnosti, lest, nestydatost, oko zlé, rouhání, pýcha, bláznovství.
Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība.
23 Všecky tyto zlé věci pocházejí z vnitřku, a poškvrňují člověka.
Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.”
24 A vstav odtud, odšel do končin Týru a Sidonu, a všed do domu, nechtěl, aby kdo věděl, ale nemohl se tajiti.
Un no turienes cēlies, Viņš nogāja uz Tirus un Sidonas robežām. Un kādā namā iegājis, Viņš gribēja, ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts.
25 Nebo uslyševši o něm žena, jejíž dcerka měla ducha nečistého, přišla a padla k nohám jeho.
Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš Viņa kājām.
26 (Byla pak ta žena pohanka, Syrofenitská rodem.) I prosila ho, aby ďábelství vyvrhl z její dcery.
Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai to velnu izdzītu no viņas meitas.
27 Ale Ježíš řekl jí: Nechať se prvé nasytí dítky; nebť není slušné vzíti chléb dětem a vrci štěňatům.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.”
28 A ona odpověděla a řekla mu: Ovšem, Pane, nebo štěňátka jedí pod stolem drobty synů.
Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.”
29 I řekl jí: Pro tu řeč jdi, vyšloť jest ďábelství z tvé dcery.
Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! velns ir izbēdzis no tavas meitas.”
30 I odšedši do domu svého, nalezla děvečku, ana leží na loži, a ďábelství z ní vyšlo.
Un nogājusi savās mājās, viņa atrada to meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis.
31 Tedy vyšed zase z končin Tyrských a Sidonských, přišel k moři Galilejskému, prostředkem krajin Desíti měst.
Un atkal izgājis no Tirus un Sidonas robežām, Viņš nāca pie Galilejas jūras vidū starp to desmit pilsētu robežām.
32 I přivedli jemu hluchého a zajikavého, a prosili ho, aby na něj ruku vzložil.
Un pie Viņa atveda vienu kurlmēmu, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku.
33 A pojav jej soukromí ven z zástupu, vložil prsty své v uši jeho, a plinuv, dotekl se jazyka jeho.
Un Viņš to ņēma no tiem ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli;
34 A vzezřev k nebi, vzdechl a řekl jemu: Efata, to jest, otevři se.
Un skatījās uz debesi, nopūtās un sacīja uz to: “Epata,” tas ir: “Atveries!”
35 A hned otevříny jsou uši jeho, a rozvázán jest svazek jazyka jeho, i mluvil právě.
Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi.
36 I přikázal jim, aby žádnému nepravili. Ale jakžkoli on jim přikazoval, oni mnohem více ohlašovali.
Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo Viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja,
37 A převelmi se divili, řkouce: Dobře všecky věci učinil. I hluchým rozkázal slyšeti, i němým mluviti.
Un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.”
