Lukáš 17
1 Tedy řekl učedlníkům: Není možné, aby nepřišla pohoršení, ale běda, skrze kohož přicházejí.
Un Viņš uz tiem mācekļiem sacīja: “Bez tā tas nebūs, ka apgrēcības nenāk, bet vai tam, caur ko tās nāk.
2 Lépe by mu bylo, aby žernov osličí vložen byl na hrdlo jeho, a uvržen byl do moře, než by pohoršil jednoho z těchto maličkých.
Tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni piekārtu pie kakla, un to iemestu jūrā, nekā tas vienu no šiem mazajiem apgrēcinātu.
3 Šetřte se. Zhřešil-li by pak proti tobě bratr tvůj, potresci ho, a bude-liť toho želeti, odpusť mu.
Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas, tad piedod tam.
4 A byť pak sedmkrát za den zhřešil proti tobě, a sedmkrát za den obrátil se k tobě, řka: Žel mi toho, odpusť mu.
Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot.”
5 I řekli apoštolé Pánu: Přispoř nám víry.
Un tie apustuļi uz To Kungu sacīja: “Vairo mums ticību.”
6 I dí Pán: Kdybyste měli víru jako zrno horčičné, řekli byste této moruši: Vykořeň se, a přesaď se do moře, a uposlechla by vás.
Bet Tas Kungs sacīja: “Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: izraujies ar saknēm un dēsties jūrā; un tas jums paklausītu.
7 Kdo pak jest z vás, maje služebníka, ješto oře aneb pase, aby jemu, když by se s pole navrátil, hned řekl: Poď a sedni za stůl?
Un ja kādam jūsu starpā ir kalps, kas viņam ar un gana, vai viņš tam, kad tas no lauka nāk, sacīs: nāc tūdaļ un apsēdies?
8 Anobrž zdali nedí jemu: Připrav, ať povečeřím, a opáše se, služ mi, až se najím a napím, a potom i ty jez a pí?
Vai viņš tam nesacīs tā: sataisi man, ko es šo vakaru ēdīšu, apjozies un kalpo man, kamēr es ēdu un dzeru, un pēc tam arī tu ēdīsi un dzersi?
9 Zdali děkuje služebníku tomu, že učinil to, což mu bylo rozkázáno? Nezdá mi se.
Vai viņš tam kalpam pateiksies, ka tas ir darījis, kas tam bija pavēlēts? Nedomāju.
10 Tak i vy, když učiníte všecko, což vám přikázáno, rcete: Služebníci neužiteční jsme. Což jsme povinni byli učiniti, učinili jsme.
Tā arī jūs, kad jūs visu esat darījuši, kas jums pavēlēts, tad sakāt: mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši.”
11 I stalo se, když se bral do Jeruzaléma, že šel skrze Samaří a Galilei.
Un notikās, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju.
12 A když vcházel do nějakého městečka, potkalo se s ním deset mužů malomocných, kteříž stáli zdaleka.
Un kad Viņš kādā pilsētiņā nāca, tad Viņam desmit spitālīgi vīri sastapās, tie stāvēja no tālienes,
13 A pozdvihše hlasu, řekli: Ježíši přikazateli, smiluj se nad námi.
Paceldami savu balsi, un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!”
14 Kteréžto on uzřev, řekl jim: Jdouce, ukažte se kněžím. I stalo se, když šli, že očištěni jsou.
Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un rādieties tiem priesteriem.” Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti.
15 Jeden pak z nich uzřev, že jest uzdraven, navrátil se, s velikým hlasem velebě Boha.
Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi,
16 A padl na tvář k nohám jeho, díky čině jemu. A ten byl Samaritán.
Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija viens Samarietis.
17 I odpověděv Ježíš, řekl: Zdaliž jich deset není očištěno? A kdež jich devět?
Un Jēzus atbildēja un sacīja: “Vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi?
18 Nenalezli se, aby vrátíce se, chválu Bohu vzdali, jediné cizozemec tento?
Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks?”
19 I řekl jemu: Vstana jdi, víra tvá tě uzdravila.
Un Viņš uz to sacīja: “Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.”
20 Byv pak otázán od farizeů, kdy přijde království Boží, odpověděl jim, a řekl: Nepřijdeť království Boží s šetřením.
Un vaicāts no tiem farizejiem, kad Dieva valstība nāks, Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Dieva valstība nenāk ārīgi nomanama.
21 Aniž řeknou: Aj, tuto, aneb aj, tamto. Nebo aj, království Boží jestiť mezi vámi.
Un arī nesacīs: redzi, še, vai: redzi, tur; jo redzi, Dieva valstība ir iekš jums.”
22 I řekl učedlníkům: Přijdou dnové, že budete žádati viděti v jeden den Syna člověka, ale neuzříte.
Un Viņš sacīja uz tiem mācekļiem: “Nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Tā Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet.
23 A dějíť vám: Aj, zde, aneb hle, tamto. Ale nechoďte, aniž následujte.
Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ.
24 Nebo jakož blesk osvěcující se z jedné krajiny, kteráž pod nebem jest, až do druhé, kteráž též pod nebem jest, svítí, tak bude i Syn člověka ve dni svém.
Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Tas Cilvēka Dēls Savā dienā.
25 Ale nejprvé musí mnoho trpěti, a zavržen býti od národu tohoto.
Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts.
26 A jakož se dálo za dnů Noé, tak bude i za dnů Syna člověka.
Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās.
27 Jedli, pili, ženili se, vdávaly se až do toho dne, v kterémž Noé všel do korábu; i přišla potopa, a zahladila všecky.
Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz tai dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja.
28 A též podobně, jakž se dálo ve dnech Lotových: Jedli, pili, kupovali, prodávali, štěpovali, stavěli.
Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas;
29 Ale dne toho, když vyšel Lot z Sodomy, dštil ohněm a sirou s nebe, a zahladil všecky.
Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja.
30 Takť nápodobně bude v ten den, když se Syn člověka zjeví.
It tāpat būs tai dienā, kur Tas Cilvēka Dēls parādīsies.
31 V ten den kdo by byl na střeše, a nádobí jeho v domu, nesstupuj, aby je pobral; a kdo na poli, též nevracuj se zase.
Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ.
32 Pomněte na Lotovu ženu.
Pieminiet Lata sievu.
33 Kdož by koli hledal duši svou zachovati, ztratíť ji; a kdož by ji koli ztratil, obživíť ji.
Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.
34 Pravímť vám: V tu noc budou dva na loži jednom; jeden bude vzat, a druhý opuštěn.
Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.
35 Dvě budou mleti spolu; jedna bude vzata, a druhá opuštěna.
Divas kopā mals, - viena taps pieņemta un otra atstāta.
36 Dva budou na poli; jeden bude vzat, a druhý opuštěn.
Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.”
37 I odpověděvše, řekli jemu: Kde, Pane? On pak řekl jim: Kdežť bude tělo, tamť se shromáždí i orlice.
Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kurā vietā, Kungs?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi.”
