Jakubův 2
1 Bratří moji, nepřipojujtež přijímání osob k víře slavného Pána našeho Jezukrista.
Mani brāļi, ticību uz Jēzu Kristu, mūsu godājamo Kungu, turēdami neuzlūkojiet cilvēka vaigu.
2 Nebo kdyby přišel do shromáždění vašeho muž, maje prsten zlatý v drahém rouše, a všel by také i chudý v chaterném oděvu,
Jo ja kāds vīrs nāktu jūsu baznīcā ar zelta gredzenu pirkstā un ar krāšņām drēbēm, un tur arīdzan nāktu kāds nabags ar rupjām drēbēm,
3 A popatřili byste k tomu, kterýž drahé roucho má, a řekli byste jemu: Ty sedni tuto poctivě; chudému pak řekli byste: Ty stůj tamto, aneb sedni tuto, pod podnoží noh mých:
Un jūs uzlūkotu to, kam krāšņas drēbes, un uz to sacītu: sēdies tu še labā vietā; un sacītu uz to nabagu: stāvi tu tur, vai sēdies apakš manu kāju pamesla, -
4 Zdaliž jste již neučinili rozdílu mezi sebou a učiněni jste soudcové v myšleních zlých?
Vai tad jūs pie sev pašiem neesat starpību darījuši un neesat tapuši tiesneši pēc ļaunām domām spriezdami?
5 Slyšte, bratří moji milí, zdaliž Bůh nevyvolil chudých na tomto světě, aby bohatí byli u víře a dědicové království, kteréž zaslíbil těm, kdož jej milují?
Klausiet, mani mīļie brāļi: vai Dievs nav izredzējis tos šās pasaules nabagus, kas ticībā ir bagāti un tās valstības mantinieki, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīļo?
6 Ale vy jste neuctili chudého. Zdaliž bohatí mocí neutiskují vás? A oniť vás i k soudům přivozují?
Bet jūs tiem nabagiem negodu esat darījuši. Vai tie bagātie nav tie, kas jūs apspiež un jūs velk pie tiesām?
7 Zdali oni nerouhají se tomu slavnému jménu, kteréž vzýváno jest nad vámi?
Vai tie nezaimo to labo vārdu, kas pār jums ir saukts?
8 Jestliže pak plníte zákon královský podlé písma: Milovati budeš bližního svého, jako sebe samého, dobře činíte.
Ja tad jūs to ķēniņa bauslību piepildāt pēc tā raksta: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, - tad jūs darāt labi.
9 Pakliť osoby přijímáte, hřešíte, a zákon vás tresce jako přestupníky.
Bet ja jūs cilvēka vaigu uzlūkojiet, tad jūs grēku darāt un topat no bauslības pārliecināti kā pārkāpēji.
10 Nebo kdo by koli celého zákona ostříhal, přestoupil by pak jediné, všechněmi jest vinen.
Jo kas visus baušļus tur un vienā klūp, tas ir noziedzies pie visiem.
11 Ten zajisté, kterýž řekl: Nesesmilníš, takéť řekl: Nezabiješ. Pakli bys nesesmilnil, ale zabil bys, učiněn jsi přestupníkem zákona.
Jo kas ir sacījis: tev nebūs laulību pārkāpt, - Tas arī sacījis: tev nebūs nokaut. Ja tu nu laulību nepārkāpi, bet nokauji, tad tu esi palicis par bauslības pārkāpēju.
12 Tak mluvte, a tak čiňte, jako ti, kteříž podlé zákona svobody souzeni býti máte.
Runājiet tā un dariet tā, kā tādi, kas caur svabadības bauslību taps tiesāti.
13 Nebo odsouzení bez milosrdenství stane se tomu, kdož nečiní milosrdenství, ale chlubíť se milosrdenstvím proti odsudku.
Jo tam, kas apžēlošanu nav parādījis, uzies sodība bez apžēlošanas, bet apžēlošana lielās pret sodību.
14 Co prospěje, bratří moji, praví-li se kdo víru míti, a nemá-li skutků? Zdaliž jej ta víra může spasiti?
Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai tā ticība viņu var izglābt?
15 A kdyby bratr neb sestra neodění byli, a opuštění z strany živnosti vezdejší,
Ja kāds brālis vai māsa pliki būtu un tiem trūktu dienišķas pārtikšanas,
16 Řekl by pak jim někdo z vás: Jděte v pokoji, shřejte se, a najezte se, a však nedali byste jim potřeby tělesné, což to platí?
Un ja kāds no jums uz tiem sacītu: ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet; bet jūs tiem nedotu kas miesai vajadzīgs, - ko tas palīdz?
17 Takž i víra, nemá-li skutků, mrtváť jest sama v sobě.
Tāpat arīdzan ticība, ja tai darbu nav, pati par sevi tā nedzīva.
18 Ale dí někdo: Ty víru máš, a já mám skutky. Ukažiž ty mi víru svou z skutků svých, a já tobě ukáži víru svou z skutků svých.
Bet kāds varētu sacīt: tev ir ticība, un man ir darbi! Rādi man tavu ticību bez darbiem un es tev rādīšu no maniem darbiem ticību.
19 Ty věříš, že jest jeden Bůh. Dobře činíš. I ďáblovéť tomu věří, a však třesou se.
Tu tici, ka ir viens vienīgs Dievs, un dari labi. Velni arīdzan tic un dreb.
20 Ale chceš-liž věděti, ó člověče marný, že víra bez skutků jest mrtvá?
Bet vai tu gribi zināt, tu nelietīgais cilvēks, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?
21 Abraham otec náš zdali ne z skutků ospravedlněn jest, obětovav syna svého Izáka na oltář?
Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzaku par upuri atnesdams uz altāri?
22 Vidíš-li, že víra napomáhala skutkům jeho, a z skutků víra dokonalá byla?
Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem.
23 A tak naplněno jest písmo, řkoucí: I uvěřil Abraham Bohu, a počteno jest jemu za spravedlnost, a přítelem Božím nazván jest.
Un tas raksts ir piepildīts, kas saka: Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību, un viņš nosaukts Dieva draugs.
24 Vidíte-liž tedy, že z skutků ospravedlněn bývá člověk, a ne z víry toliko?
Tad nu jūs redzat, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien.
25 Též podobně i Raab nevěstka zdali ne z skutků ospravedlněna jest, přijavši ony posly, a jinou cestou pryč vypustivši?
Vai arī tā mauka Rahaba nav tāpat taisnota no darbiem, kad tā tos sūtītos ir uzņēmusi un pa citu ceļu izlaidusi?
26 Nebo jakož tělo bez duše jest mrtvé, takť i víra bez skutků jest mrtvá.
Jo tā kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arīdzan ticība bez darbiem ir nedzīva.
