Skutky Apoštolů 13
1 Byli pak v církvi, kteráž byla v Antiochii, někteří proroci a učitelé, jako Barnabáš a Šimon, kterýž měl přijmí Černý, a Lucius Cyrenenský, a Manahen, kterýž byl spolu vychován s Heródesem tetrarchou, a Saul.
Un pie tās draudzes, kas bija Antioķijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Sīmeans, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls.
2 A když oni služby Páně konali, a postili se, dí Duch svatý: Oddělte mi Barnabáše a Saule k dílu, k kterémuž jsem jich povolal.
Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu uz to darbu, pie kā Es tos esmu aicinājis.”
3 Tedy postíce se, a modlíce se, a vzkládajíce na ně ruce, propustili je.
Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida.
4 A oni posláni byvše od Ducha svatého, přišli do Seleucie, a odtud plavili se do Cypru.
Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru.
5 A přišedše do Salaminy, zvěstovali slovo Boží v školách Židovských; a měli s sebou i Jana k službě.
Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu baznīcās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu.
6 A když zchodili ten ostrov až do Páfu, nalezli jakéhos čarodějníka, falešného proroka Žida, jemuž jméno Barjezus,
Un to salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus.
7 Kterýž byl u znamenitého vládaře Sergia Pavla, může opatrného. Ten povolav Barnabáše a Saule, žádal slyšeti slovo Boží.
Tas bija pie tā zemes soģa Sergijus Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt.
8 Ale protivil se jim Elymas, ten čarodějník, (nebo se tak vykládá jméno jeho, ) usiluje odvrátiti vládaře od víry.
Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības.
9 Tedy Saul, kterýž slove i Pavel, naplněn byv Duchem svatým, a pilně pohleděv na něj,
Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja
10 Řekl: Ó plný vší lsti a vší nešlechetnosti, synu ďáblův, nepříteli vší spravedlnosti, což nepřestaneš převraceti cest Páně přímých?
Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus?
11 A aj, nyní ruka Páně nad tebou, a budeš slepý, nevida slunce až do času. A pojednou připadla na něj mrákota a tma, a jda vůkol, hledal, kdo by ho za ruku vedl.
Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus.
12 Tehdy vládař uzřev, co se stalo, uvěřil, divě se učení Páně.
Tad tas zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību.
13 A pustivše se od Páfu Pavel a ti, kteříž s ním byli, přišli do Pergen v Pamfylii. Jan pak odšed od nich, vrátil se do Jeruzaléma.
Un Pāvils līdz ar tiem biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
14 Oni pak šedše z Pergen, přišli do Antiochie Pisidické, a všedše do školy v den sobotní, posadili se.
Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antioķiju Pisidijā un vienā svētdienā iegājuši baznīcā apsēdās.
15 A když bylo po přečtení zákona a proroků, poslali k nim knížata školy té, řkouce: Muži bratří, máte-li úmysl jaké napomenutí učiniti k lidu, mluvte.
Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas tie baznīcas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz tiem ļaudīm, tad runājiet.”
16 Tedy Pavel povstav, a rukou pokynuv, řekl: Muži Izraelští, a kteříž se bojíte Boha, slyšte.
Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties:
17 Bůh lidu tohoto Izraelského vyvolil otce naše, a lidu povýšil, když byl pohostinu v zemi Egyptské, a v rameni vztaženém vyvedl je z ní.
Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis;
18 A za čas čtyřidceti let snášel jejich obyčeje na poušti.
Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem,
19 A zahladiv sedm národů v zemi Kanán, rozdělil losem mezi ně zemi jejich.
Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību.
20 A potom, téměř za čtyři sta a padesáte let, dával jim soudce až do Samuele proroka.
Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim.
21 A v tom žádali za krále, i dal jim Bůh Saule, syna Cis, muže z pokolení Beniaminova, za čtyřidceti let.
Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Ķisa dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus.
22 A když toho zavrhl, vzbudil jim Davida krále, kterémuž svědectví dávaje, řekl: Nalezl jsem Davida, syna Jesse, muže podlé srdce svého, kterýž bude činiti všecku vůli mou.
Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.”
23 Z jehož semene Bůh podlé zaslíbení vzbudil Izraelovi spasitele Ježíše,
No šā dzimuma Dievs Israēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu.
24 Před jehož příštím kázal Jan křest pokání všemu lidu Izraelskému.
Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis to kristību uz atgriešanos no grēkiem.
25 A když Jan běh dokonával, pravil: Kteréhož se mne domníváte býti, nejsem já, ale aj, jdeť po mně, u jehož noh obuvi rozvázati nejsem hoden.
Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.”
26 Muži bratří, synové rodu Abrahamova, a kteříž mezi vámi bojí se Boha, vám slovo spasení tohoto posláno jest.
Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts.
27 Nebo ti, kteříž přebývají v Jeruzalémě, a knížata jejich, toho Ježíše neznajíce, odsoudili, a tak hlasy prorocké, kteříž se na každou sobotu čtou, naplnili.
Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Šo neatzīdami nedz tos praviešu vārdus, kas ik svētdienas top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami.
28 A žádné příčiny smrti na něm nenalezše, prosili Piláta, aby zamordován byl.
Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilatu ir lūguši, Viņu nokaut.
29 A když dokonali všecko, což o něm psáno bylo, složivše s dřeva, do hrobu jej položili.
Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā.
30 Bůh pak vzkřísil jej z mrtvých.
Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem.
31 Kterýž vidín jest po mnohé dni od těch, jenž spolu s ním byli přišli z Galilee do Jeruzaléma, kteříž jsou svědkové jeho k lidu.
Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie tiem ļaudīm.
32 A my vám zvěstujeme to zaslíbení, kteréž se stalo otcům, že Bůh naplnil je nám synům jejich, vzkřísiv Ježíše;
Un mēs arīdzan jums pasludinājām to evaņģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams,
33 Jakož i v druhém žalmu napsáno jest: Syn můj jsi ty, já dnes zplodil jsem tebe.
Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.”
34 A že jej z mrtvých vzkřísil, aby se již více nenavracoval k porušení, takto řekl: Dám vám svaté věci Davidovy věrné.
Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.”
35 Protož i jinde dí: Nedáš svatému svému viděti porušení.
Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.”
36 David zajisté za svého věku poslouživ vůli Boží, usnul, a přiložen jest k otcům svým, a viděl porušení.
Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis.
37 Ale ten, kteréhož Bůh vzkřísil, neviděl porušení.
Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis.
38 Protož známo vám buď, muži bratří, že skrze toho zvěstuje se vám odpuštění hříchů.
Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta;
39 A to ode všech, od kterýchž jste nemohli skrze zákon Mojžíšův ospravedlněni býti, skrze tohoto, každý kdož věří, bývá ospravedlněn.
Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Šo top taisnots.
40 Protož vizte, ať na vás nepřijde to, což jest v prorocích povědíno:
Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš tiem praviešiem:
41 Vizte potupníci, a podivte se, a na nic přiďte; nebo já dílo dělám za dnů vašich, dílo to, jemuž neuvěříte, byť vám kdo o něm vypravoval.
“Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.””
42 A když vycházeli ze školy Židovské, prosili pohané, aby jim v druhou sobotu mluvili táž slova.
Un kad tie Jūdi bija izgājuši no baznīcas, tad tie pagāni lūdza, nākošā svētdienā viņiem šos vārdus runāt.
43 A když bylo propuštěno shromáždění, šlo mnoho Židů, a nábožných znovu na víru obrácených za Pavlem a Barnabášem, kteříž promlouvajíce k nim, radili jim, aby trvali v milosti Boží.
Un kad tā draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.
44 V druhou pak sobotu téměř všecko město sešlo se k slyšení slova Božího.
Un nākošā svētdienā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt.
45 A Židé vidouce zástupy, naplněni jsou závistí, a odporovali tomu, co bylo praveno od Pavla, protivíce a rouhajíce se.
Bet tie Jūdi, to ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami.
46 Tedy svobodně Pavel a Barnabáš řekli: Vámť mělo nejprv mluveno býti slovo Boží, ale poněvadž je zamítáte, a za nehodné sebe soudíte věčného života, aj, obracíme se ku pohanům. (aiōnios g166)
Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie tiem pagāniem. (aiōnios g166)
47 Neboť nám tak přikázal Pán, řka: Položil jsem tebe světlo pohanům, abys ty byl spasení až do končin země.
Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka tu būtu tā pestīšana līdz pasaules galam.””
48 A slyševše to pohané, radovali se, a velebili slovo Páně; a uvěřili všickni, což jich koli bylo předzřízeno k životu věčnému. (aiōnios g166)
Kad nu tie pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. (aiōnios g166)
49 I rozhlašovalo se slovo Páně po vší té krajině.
Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu.
50 Tedy Židé zbouřili ženy nábožné a poctivé a přední měšťany, a vzbudili protivenství proti Pavlovi a Barnabášovi, i vyhnali je z končin svých.
Bet tie Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un tās pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām.
51 A oni vyrazivše prach z noh svých na ně, přišli do Ikonie.
Bet tie tos pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju.
52 Učedlníci pak naplněni byli radostí a Duchem svatým.
Un tie mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu.
