Psalmi 77
1 Zborovođi. Po Jedutunu. Asafov. Psalam. Glasom svojim Bogu vapijem, glas mi se Bogu diže i on me čuje.
Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.
2 U dan nevolje tražim Gospodina, noću mi se ruka neumorno pruža k njemu, ne može se utješit' duša moja.
Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.
3 Spominjem se Boga i uzdišem; kad razmišljam, daha mi nestane.
Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela)
4 Vjeđe moje držiš, potresen sam, ne mogu govoriti.
Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.
5 Mislim na drevne dane i sjećam se davnih godina;
Es pieminu vecos laikus, senos gadus,
6 razmišljam noću u srcu, mislim, i duh moj ispituje:
Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.
7 “Hoće li Gospodin odbaciti zauvijek i hoće li ikad još biti milostiv?
Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?
8 Je li njegova dobrota minula zauvijek, njegovo obećanje propalo za sva pokoljenja?
Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?
9 Zar Bog je zaboravio da se smiluje, ili je gnjevan zatvorio smilovanje svoje?”
Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela)
10 I govorim: “Ovo je bol moja: promijenila se desnica Višnjega.”
Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt.
11 Spominjem se djela Jahvinih, sjećam se tvojih pradavnih čudesa.
Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.
12 Promatram sva djela tvoja, razmatram ono što si učinio.
Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.
13 Svet je tvoj put, o Bože: koji je bog tako velik kao Bog naš?
Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?
14 Ti si Bog koji čudesa stvaraš, na pucima si pokazao silu svoju.
Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.
15 Mišicom si izbavio narod svoj, sinove Jakovljeve i Josipove.
Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela)
16 Vode te ugledaše, Bože, ugledaše te vode i ustuknuše, bezdani se uzburkaše.
Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.
17 Oblaci prosuše vode, oblaci zatutnjiše gromom i tvoje strijele poletješe.
Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.
18 Grmljavina tvoja u vihoru zaori, munje rasvijetliše krug zemaljski, zemlja se zatrese i zadrhta.
Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.
19 Kroz more put se otvori tebi i tvoja staza kroz vode goleme, a tragova tvojih nitko ne vidje.
Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.
20 Ti si svoj narod vodio kao stado rukama Mojsija i Arona.
Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.
