Psalmi 74
1 Poučna pjesma. Asafova. Zašto si, Bože, posve zabacio, zašto kiptiš gnjevom na ovce paše svoje?
Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm?
2 Sjeti se zajednice koju si davno stekao, plÓemena koje namače kao svoju baštinu i brda Siona gdje si Šator svoj udario!
Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo.
3 Korakni k ruševinama vječnim - sve je u Svetištu razorio neprijatelj.
Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā.
4 Protivnici tvoji vikahu posred skupštine tvoje, znakove svoje postaviše k'o pobjedne znakove.
Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm.
5 Bijahu kao oni koji mašu sjekirom po guštari,
Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā.
6 sjekirom i maljem vrata mu razbijali.
Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem.
7 Ognju predadoše Svetište tvoje, do zemlje oskvrnuše Prebivalište tvoga imena.
Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu.
8 Rekoše u srcu: “Istrijebimo ih zajedno; spalite sva svetišta Božja na zemlji!”
Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši.
9 Ne vidimo znakova svojih, proroka više nema, i nitko među nama ne zna dokle ...
Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs.
10 Dokle će se još, o Bože, dušmanin rugati? Hoće li protivnik dovijeka prezirati ime tvoje?
Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam?
11 Zašto povlačiš ruku, zašto u krilu sakrivaš desnicu svoju?
Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu.
12 No Bog je moj kralj od davnine, on koji posred zemlje spasava!
Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū.
13 Ti svojom silom rasječe more, smrska glave nakazama u vodi.
Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī.
14 Ti si Levijatanu glave zdrobio, dao ga za hranu nemanima morskim.
Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī.
15 Ti si dao da provre izvor i bujica, ti si presušio rijeke nepresušne.
Tu esi izšķēlis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes.
16 Tvoj je dan i noć je tvoja, ti učvrsti mjesec i sunce;
Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.
17 ti sazda sve granice zemlji, ti stvori ljeto i zimu.
Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis.
18 Spomeni se ovoga: dušmanin ti se rugaše, Jahve, i bezumni narod pogrdi ime tvoje.
Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu vārdu.
19 Ne predaj jastrebu život grlice svoje, i život svojih siromaha ne zaboravi zauvijek!
Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam.
20 Pogledaj na Savez svoj, jer svi su zakuci zemlje puni tmina i nasilja.
Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm.
21 Ne daj da jadnik otiđe postiđen: neka siromah i ubog hvale ime tvoje!
Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu vārdu.
22 Ustani, Bože, zauzmi se za svoju parnicu, spomeni se pogrde koju ti bezumnik svaki dan nanosi.
Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas.
23 Ne zaboravi vike neprijatelja svojih: buka buntovnika još se diže k tebi!
Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem.
