Mudre Izreke 26
1 Kao snijeg ljeti ili kiša o žetvi, tako pristaju počasti bezumnomu.
Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods.
2 Kao vrabac kad prhne i lastavica kad odleti, tako se i bezrazložna kletva ne ispunja.
Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem.
3 Bič konju, uzda magarcu, a šiba leđima bezumnika.
Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste.
4 Ne odgovaraj bezumniku po njegovoj ludosti, da mu i sam ne postaneš jednak.
Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi.
5 Odgovori bezumniku po ludosti njegovoj, da se ne bi učinio sam sebi mudar.
Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru.
6 Odsijeca noge sebi i gorčinu pije tko po bezumnom poruke šalje.
Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas.
7 Klecava bedra u hromoga - mudra je izreka u ustima bezumničkim.
Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi.
8 Kamen za praćku vezuje tko bezumnom iskazuje čast.
Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas.
9 Trnovita grana u ruci pijanice: mudra izreka u ustima bezumnika.
Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē.
10 Strijelac koji ranjava sve prolaznike: takav je onaj tko unajmljuje bezumnika.
Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli.
11 Bezumnik se vraća svojoj ludosti kao što se pas vraća na svoju bljuvotinu.
Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības.
12 Vidiš li čovjeka koji se sam sebi mudrim čini? Znaj, i od bezumnika ima više nade nego od njega!
Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda.
13 Lijenčina veli: “Zvijer je na putu, i lav je na ulicama.”
Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“
14 Kao što se vrata okreću na stožerima svojim, tako i lijenčina na postelji svojoj.
Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā.
15 Lijenčina umače ruku u zdjelu, ali je ne može prinijeti ustima.
Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt.
16 Lijenčina se čini sebi mudrijim od sedmorice koji umno odgovaraju.
Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi.
17 Psa za uši hvata tko se, u prolazu, umiješa u raspru koja ga se ne tiče.
Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm.
18 Kao bjesomučnik koji baca zublje, strelice i sije smrt,
Tā kā, kad (ārprātīgs) par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām,
19 takav je čovjek koji vara bližnjega svoga i veli: “Samo se našalih.”
Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju?
20 Kad nestane drva, oganj se gasi, i kad više nema klevetnika, prestaje svađa.
Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst.
21 Ugljen je za žeravnicu i drvo za oganj, a svadljivac da raspaljuje svađu.
Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu.
22 Klevetnikove su riječi kao slastice: spuštaju se u dno utrobe.
Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.
23 Srebrna gleđa preko zemljana suđa: laskave usne i opako srce.
Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu.
24 Mrzitelj hini usnama svojim, a u sebi nosi prijevaru;
Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu.
25 ne vjeruj mu kad ljupkim glasom govori, jer u srcu mu je sedam grdila;
Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī.
26 ako himbom skriva mržnju, njegova će se opačina otkriti na zboru.
Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā.
27 Tko jamu kopa, sam u nju pada, i tko kamen valja, na njega se prevaljuje.
Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies.
28 Lažljiv jezik mrzi svoje žrtve, laskava usta propast spremaju.
Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi.
