Job 29
1 Job nastavi svoju besjedu i reče:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 “O, da mi je prošle proživjet' mjesece, dane one kad je Bog nada mnom bdio,
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 kad mi je nad glavom njegov sjao žižak a kroz mrak me svjetlo njegovo vodilo,
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 kao u dane mojih zrelih jeseni kad s mojim stanom Bog prijateljevaše,
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 kada uz mene još bijaše Svesilni i moji me okruživahu dječaci,
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 kada mi se noge u mlijeku kupahu, a potokom ulja ključaše mi kamen!
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 Kada sam na vrata gradska izlazio i svoju stolicu postavljao na trg,
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 vidjevši me, sklanjali bi se mladići, starci bi ustavši stojeći ostali.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Razgovor bi prekidali uglednici i usta bi svoja rukom zatvarali.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 Glavarima glas bi sasvim utihnuo, za nepce bi im se zalijepio jezik.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Tko god me slušao, blaženim me zvao, hvalilo me oko kad bi me vidjelo.
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Jer, izbavljah bijednog kada je kukao i sirotu ostavljenu bez pomoći.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 Na meni bješe blagoslov izgubljenih, srcu udovice ja veselje vraćah.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Pravdom se ja kao haljinom odjenuh, nepristranost bje mi plaštem i povezom.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Bjeh oči slijepcu i bjeh noge bogalju,
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 otac ubogima, zastupnik strancima.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 Kršio sam zube čovjeku opaku, plijen sam čupao iz njegovih čeljusti.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Govorah: 'U svom ću izdahnuti gnijezdu, k'o palma, bezbrojne proživjevši dane.'
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 Korijenje se moje sve do vode pruža, na granama mojim odmara se rosa.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Pomlađivat će se svagda slava moja i luk će mi se obnavljati u ruci.'
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Slušali su željno što ću im kazati i šutjeli da od mene savjet čuju.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Na riječi mi ne bi ništa dometali i besjede su mi daždile po njima.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Za mnom žudjeli su oni k'o za kišom, otvarali usta k'o za pljuskom ljetnim.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Osmijeh moj bijaše njima ohrabrenje; pazili su na vedrinu moga lica.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Njima ja sam izabirao putove, kao poglavar ja sam ih predvodio, kao kralj među svojim kad je četama kao onaj koji tješi ojađene.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
