Job 10
1 Kad mi je duši život omrznuo, nek' mi tužaljka poteče slobodno, zborit ću u gorčini duše svoje.
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2 Reću ću Bogu: Nemoj me osudit! Kaži mi zašto se na me obaraš.
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3 TÓa što od toga imaš da me tlačiš, da djelo ruku svojih zabacuješ, da pomažeš namjerama opakih?
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4 Jesu li u tebe oči tjelesne? Zar ti vidiš kao što čovjek vidi?
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5 Zar su ti dani k'o dani smrtnika a kao ljudski vijek tvoje godine?
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6 Zbog čega krivnju moju istražuješ i grijehe moje hoćeš razotkriti,
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7 kad znadeš dobro da sam nedužan, da ruci tvojoj izmaknut ne mogu?
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8 Tvoje me ruke sazdaše, stvoriše, zašto da me sada opet raščiniš!
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9 Sjeti se, k'o glinu si me sazdao i u prah ćeš me ponovo vratiti.
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10 Nisi li mene k'o mlijeko ulio i učinio da se k'o sir zgrušam?
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11 Kožom si me i mesom odjenuo, kostima si me spleo i žilama.
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12 S milošću si mi život darovao, brižljivo si nad mojim bdio dahom.
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13 Al' u svom srcu ovo si sakrio, znam da je tvoja to bila namjera:
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14 da paziš budno hoću li zgriješiti i da mi grijeh ne prođe nekažnjeno.
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15 Ako sam grešan, onda teško meni, ako li sam prav, glavu ne smijem dići - shrvan sramotom, nesrećom napojen!
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16 Ispravim li se, k'o lav me nagoniš, snagu svoju okušavaš na meni,
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17 optužbe nove na mene podižeš, jarošću većom na mene usplamtiš i sa svježim se četama obaraš.
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18 Iz utrobe što si me izvukao? O, što ne umrijeh: vidjeli me ne bi,
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19 bio bih k'o da me ni bilo nije, iz utrobe u grob bi me stavili.
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20 Mog su života dani tako kratki! Pusti me da se još malo veselim
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21 prije nego ću na put bez povratka, u zemlju tame, zemlju sjene smrtne,
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22 u zemlju tmine guste i meteža, gdje je svjetlost slična noći najcrnjoj.”
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
