Postanak 8
1 Onda se Bog sjeti Noe, svih zvijeri i sve stoke što bijaše s njim u korablji, pa pokrenu vjetar nad zemljom da uzbije vodu.
Un Dievs pieminēja Nou un visus zvērus un visus lopus, kas līdz ar to bija šķirstā, un Dievs deva vēju virs zemes, un ūdeņi nostājās.
2 Zatvoriše se izvori bezdanu i ustave nebeske, i dažd s neba prestade.
Un bezdibeņa avoti un debess logi tapa aizdarīti, un lietus no debess tapa aizturēts.
3 Polako se povlačile vode sa zemlje. Nakon stotinu pedeset dana vode su jenjale,
Un ūdeņi atgriezās no zemes virsas, šurp un turp tecēdami, un ūdeņi krita pēc simts un piecdesmit dienām.
4 a sedmoga mjeseca, sedamnaestog dana u mjesecu korablja se zaustavi na brdima Ararata.
Un šķirsts nolaidās septītā mēnesī septiņpadsmitā mēneša dienā uz Ararata kalniem.
5 Vode su neprestano opadale do desetog mjeseca, a prvoga dana desetog mjeseca pokažu se brdski vrhunci.
Un ūdeņi notecēja šurp un turp līdz desmitam mēnesim; desmitā mēnesī un pirmā mēneša dienā rādījās kalnu gali.
6 Kad je izminulo četrdeset dana, Noa otvori prozor što ga je načinio na korablji;
Un notikās pēc četrdesmit dienām, tad Noa atvēra šķirsta logu, ko viņš bija taisījis,
7 ispusti gavrana, a gavran svejednako odlijetaše i dolijetaše dok se vode sa zemlje nisu isušile.
Un izlaida kraukli, un tas skraidīja šurp un turp, kamēr ūdeņi nosīka no zemes virsas.
8 Zatim ispusti golubicu da vidi je li voda nestala sa zemlje.
Pēc tam viņš izlaida balodi, lai redzētu, vai ūdeņi jau noskrējuši no zemes virsas.
9 Ali golubica ne nađe uporišta nogama te se vrati k njemu u korablju, jer voda još pokrivaše svu površinu; on pruži ruku, uhvati golubicu te je unese k sebi u korablju.
Bet balodis neatrada, kur kāja varētu dusēt, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pa visu zemes virsu; un viņš izstiepa savu roku un to satvēra un ņēma pie sevis šķirstā.
10 Počeka još sedam dana pa opet pusti golubicu iz korablje.
Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida atkal balodi no šķirsta ārā.
11 Prema večeri golubica se vrati k njemu, i gle! u kljunu joj svjež maslinov list; tako je Noa doznao da su opale vode sa zemlje.
Un balodis nāca pie viņa ap vakara laiku, un redzi, norauta eļļas koka lapa bija viņa mutē. Tad Noa noprata, ka ūdeņi bija noskrējuši no zemes virsas,
12 Još počeka sedam dana pa opet pusti golubicu: više mu se nije vratila.
Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida balodi, un tas negriezās vairs atpakaļ pie viņa.
13 Šest stotina prve godine Noina života, prvoga mjeseca, prvog dana u mjesecu uzmakoše vode sa zemlje. Noa skine pokrov s korablje i pogleda: površina okopnjela.
Un notikās sešsimt pirmajā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša (dienā), tad ūdeņi izsīka no zemes virsas, un Noa noņēma šķirsta jumtu un skatījās, un redzi, zemes virsa bija apžuvusi.
14 A drugoga mjeseca, sedamnaestog dana u mjesecu, zemlja bijaše suha.
Un otrā mēnesī, divdesmit septītā mēneša dienā, zeme bija nožuvusi.
15 Tada Bog reče Noi:
Tad Dievs runāja uz Nou sacīdams:
16 “Iziđi iz korablje, ti, tvoja žena, tvoji sinovi i žene tvojih sinova s tobom.
Izej no šķirsta, tu un tava sieva un tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi,
17 Sa sobom izvedi sva živa bića, sva stvorenja što su s tobom: ptice, stoku i sve gmizavce što zemljom puze; neka zemljom vrve, plode se i na zemlji množe!”
Visas dzīvības, kas pie tevis, no ikkatras miesas, no putniem un no lopiem un no visiem līdējiem tārpiem virs zemes, tie lai iziet līdz ar tevi, un lai tie pulkiem rodas un augļojās virs zemes.
18 I Noa iziđe, a s njime sinovi njegovi, žena njegova i žene sinova njegovih.
Tad Noa izgāja un līdz ar viņu viņa dēli un viņa sieva un viņa vedeklas,
19 Sve životinje, svi gmizavci, sve ptice - svi stvorovi što se zemljom miču - iziđu iz korablje, vrsta za vrstom.
Visi zvēri, visi tārpi un visi putni, viss, kas virs zemes kust, izgāja no šķirsta pēc savām sugām.
20 I podiže Noa žrtvenik Jahvi; uze od svih čistih životinja i od svih čistih ptica i prinese na žrtveniku žrtve paljenice.
Un Noa uztaisīja Tam Kungam altāri un ņēma no visiem šķīstiem lopiem un no visiem šķīstiem putniem un upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz tā altāra.
21 Jahve omirisa miris ugodni pa reče u sebi: “Nikad više neću zemlju u propast strovaliti zbog čovjeka, tÓa čovječje su misli opake od njegova početka; niti ću ikad više uništiti sva živa stvorenja, kako sam učinio.
Un Tas Kungs oda to saldo smaržu un sacīja Savā sirdī: “Es joprojām vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es joprojām vairs negribu samaitāt visu, kas dzīvo, kā esmu darījis.
22 Sve dok zemlje bude, sjetve, žetve, studeni, vrućine, ljeta, zime, dani, noći nikada prestati neće.”
Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.”
A Dove is Sent Forth from the Ark
