約伯記 3
1 此後，約伯開口咒詛自己的生日，
Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
2 說：
Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
3 願我生的那日 和說懷了男胎的那夜都滅沒。
Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
4 願那日變為黑暗； 願上帝不從上面尋找它； 願亮光不照於其上。
Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
5 願黑暗和死蔭索取那日； 願密雲停在其上； 願日蝕恐嚇它。
Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
6 願那夜被幽暗奪取， 不在年中的日子同樂， 也不入月中的數目。
Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
7 願那夜沒有生育， 其間也沒有歡樂的聲音。
Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
8 願那咒詛日子且能惹動鱷魚的 咒詛那夜。
Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
9 願那夜黎明的星宿變為黑暗， 盼亮卻不亮， 也不見早晨的光線；
Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
10 因沒有把懷我胎的門關閉， 也沒有將患難對我的眼隱藏。
Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
11 我為何不出母胎而死？ 為何不出母腹絕氣？
Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
12 為何有膝接收我？ 為何有奶哺養我？
Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
13 不然，我就早已躺臥安睡，
Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
14 和地上為自己重造荒邱的君王、謀士，
Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
15 或與有金子、將銀子裝滿了房屋的王子 一同安息；
Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
16 或像隱而未現、不到期而落的胎， 歸於無有，如同未見光的嬰孩。
Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
17 在那裏惡人止息攪擾， 困乏人得享安息，
Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
18 被囚的人同得安逸， 不聽見督工的聲音。
Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
19 大小都在那裏； 奴僕脫離主人的轄制。
Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
20 受患難的人為何有光賜給他呢？ 心中愁苦的人為何有生命賜給他呢？
Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
21 他們切望死，卻不得死； 求死，勝於求隱藏的珍寶。
Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
22 他們尋見墳墓就快樂， 極其歡喜。
Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
23 人的道路既然遮隱， 上帝又把他四面圍困， 為何有光賜給他呢？
Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
24 我未曾吃飯就發出歎息； 我唉哼的聲音湧出如水。
Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
25 因我所恐懼的臨到我身， 我所懼怕的迎我而來。
Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
26 我不得安逸，不得平靜， 也不得安息，卻有患難來到。
Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
