約伯記 29
1 約伯又接着說：
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 惟願我的景況如從前的月份， 如上帝保守我的日子。
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 那時他的燈照在我頭上； 我藉他的光行過黑暗。
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 我願如壯年的時候： 那時我在帳棚中， 上帝待我有密友之情；
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 全能者仍與我同在； 我的兒女都環繞我。
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 奶多可洗我的腳； 磐石為我出油成河。
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 我出到城門， 在街上設立座位；
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 少年人見我而迴避， 老年人也起身站立；
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 王子都停止說話， 用手摀口；
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 首領靜默無聲， 舌頭貼住上膛。
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 耳朵聽我的，就稱我有福； 眼睛看我的，便稱讚我；
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 因我拯救哀求的困苦人 和無人幫助的孤兒。
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 將要滅亡的為我祝福； 我也使寡婦心中歡樂。
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 我以公義為衣服， 以公平為外袍和冠冕。
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 我為瞎子的眼， 瘸子的腳。
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 我為窮乏人的父； 素不認識的人，我查明他的案件。
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 我打破不義之人的牙床， 從他牙齒中奪了所搶的。
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 我便說：我必死在家中， 必增添我的日子，多如塵沙。
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 我的根長到水邊； 露水終夜霑在我的枝上。
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 我的榮耀在身上增新； 我的弓在手中日強。
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 人聽見我而仰望， 靜默等候我的指教。
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 我說話之後，他們就不再說； 我的言語像雨露滴在他們身上。
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 他們仰望我如仰望雨， 又張開口如切慕春雨。
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 他們不敢自信，我就向他們含笑； 他們不使我臉上的光改變。
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 我為他們選擇道路，又坐首位； 我如君王在軍隊中居住， 又如弔喪的安慰傷心的人。
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
