詩篇 137

1 當我們坐在巴比倫河畔，一起想熙雍即淚流滿面。

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 在那地的楊柳間，掛起我們的琴絃。

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 因那些俘虜我們的，要我們唱歌，那些迫害我們的，還要我們奏樂：快些來給我們唱一支熙雍的歌!

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 但我們身處外鄉異域，怎能謳唱上主的歌曲？

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 耶路撒冷！我如果將您忘掉，願我的右手枯焦！

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 我若不懷念您，不以耶路撒冷為喜樂，就寧願我的舌頭緊緊貼在我的上顎！

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 上主，求您記住厄東的子民，在耶路撒冷蒙難的時辰，他們曾喊叫說：拆毀，拆毀！夷為平地，一直見到基礎，

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 您只知破壞的巴比倫女子！誰若依照您加給我們的災痍，也焄樣報復於您，他就得福祺。

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 誰若抓起您的嬰兒幼子，摔在盤石上，他就得福祺。

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.