傳道書 1
1 達味之子耶路撒冷的君王「訓道者」的語錄：
Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi.
2 虛而又虛，訓道者說：虛而又虛，萬事皆虛。
Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.
3 人在太陽下辛勤勞作，為人究有何益﹖
Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē.
4 一代過去，一代又來，大地仍然常在。
Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi.
5 太陽升起，太陽落下，匆匆趕回原處，從新再升。
Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec.
6 風吹向南，又轉向北，旋轉不息，循環周行。
Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.
7 江河流入大海，大海總不滿溢；江河仍向所往之處，川流不息。
Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.
8 萬事皆辛勞，無人能盡言：眼看，看不夠；耳聽，聽不飽。
Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot.
9 往昔所有的，將來會再有；昔日所行的，將來會再行；太陽之下決無新事。
Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē.
10 若有人指著某事說：「看，這是新事。」豈不知在我們以前早就有過。
Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums.
11 只是對往者，沒有人去追憶；同樣，對來者，也不會為後輩所記念。
Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.
12 我訓道者，曾在耶路撒冷作過以色列的君王。
Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē.
13 我曾專心用智慧考查研究過天下所發生的一切；－－這實在是天主賜與人類的一項艱辛的工作。
Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās.
14 我觀察了在太陽下所發生的一切：看，都是空虛，都是追風。
Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja.
15 彎曲的，不能使之正直，虧缺的，實在不可勝數。
Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt.
16 我心裏自語說：「看，我獲得了又大又多的智慧，勝過了所有在我以前住在耶路撒冷的人，我的心獲得了許多智慧和學問。」
Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.
17 我再專心研究智慧和學問，愚昧和狂妄，我纔發覺：連這項工作也是追風。
Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja.
18 因為，智慧愈多，煩惱愈多；學問越廣，憂慮越深。
Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu.
