Jeremiah 24
1 Babylon lengpa Nebuchadnezzar in, Judahte lengpa Jehoiakim chapa Jehoiachin, Judah leng chapate ho, khutthem bolho leh thingthem bolho jouse, Babylon gam’a soh’a akaimang nung un, Pakaiyin hiche gao-thilmu hi, keima eimusah e. Hichu, Jerusalem houin maiya, theichangga pochani dimset akitung’e.
Tas Kungs man rādīja un redzi, tur bija nolikti divi vīģu kurvji Tā Kunga nama priekšā, kad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis Jekoniju, Jojaķima dēlu, Jūda ķēniņu līdz ar Jūda lielkungiem, un amatniekus un kalējus, un tos bija novedis no Jeruzālemes uz Bābeli.
2 Pocha khat’a chun, theichangga apha leh amin hoisel adimset in, chuleh pocha khat’a chun, theichangga phalou leh nehthei lou amonsa dimset in aum e.
Vienā kurvī bija ļoti labas vīģes, kā agrejās vīģes, bet otrā kurvī bija ļoti nelāga vīģes, ko nevarēja ēst aiz viņu nelāguma.
3 Chuin Pakaiyin kajah’a, “Jeremiah, ipi namum?’’ ati. Keiman kadonbut in,’’Theichangga pochani dim kamui. Aga pha hochu ahoilheh in; Aga phalou ho chu nehtheilou amon ngen ahiuve,’’ kati.
Un Tas Kungs sacīja uz mani: ko tu redzi, Jeremija? Un es sacīju: vīģes. Tās labās vīģes ir ļoti labas un tās nelāga vīģes ir ļoti nelabas, ka nevar ēst aiz nelāguma.
4 Chujouvin, Pakai thusei hichehi, kaheng ahung lhung e.
Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:
5 Pakai, Israel Pathen in hitin aseiye, “Judah gamsunga kon’a Babylon gam’a sohchanga kikaimang ho chu, theichangga apha leh ahoisel ho banga kagel ahi.
Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tā kā šās vīģes labas, tā Es atzīšu par labiem tos, kas no Jūda aizvesti, ko no šās vietas esmu aizsūtījis uz Kaldeju zemi.
6 Keiman amaho kavetlhih jinga kachin jing ding, chuleh amaho chu hiche gamsunga kahin lepuilut kitding ahiuve.
Un Es Savu aci uz tiem metīšu par labu, un tos atvedīšu atpakaļ uz šo zemi, un tos uztaisīšu un nenolauzīšu, Es tos dēstīšu un neizraušu.
7 Keiman amaho hi, keima Pakai kahi ti eihetjing nadiu lungchang kapeh diu ahiuve. Chuleh amaho kamite hiuva, keima a Pathen u kahiding; Chutahle amaho alungthim pumpiuva kaheng’a hung kile kitdiu ahiuve.
Un Es tiem došu sirdi, Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu; jo tie pie Manis atgriezīsies no visas savas sirds.
8 Chuleh theichangga phalou chu, Judah lengpa Zedekiah leh achapate, Jerusalem’a umden ho leh Egypt gamsunga cheng den ho, kabolna ding vetsahna ahi. Keiman amaho chu theichangga phalou, nehtheilou amonsa banga kalah ahiuve.
Bet kādas tās nelāga vīģes ir, ko nevar ēst aiz nelāguma, tā saka Tas Kungs, par tādiem Es darīšu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa lielkungus un Jeruzālemes atlikušos, kas atlikuši šai zemē un kas dzīvo Ēģiptes zemē.
9 Amaho hi keiman namtin vaipi mudinga, thet umtah leh melse tah’a kabol ding; Chuleh amaho hi, keiman muntin’a kadel manga, kathethang ding ahiuve. Chutia chu miho seiset leh nuisat a umding ahiuve.
Un Es tos nodošu uz vārdzināšanu, uz nelaimi visās pasaules valstīs, uz nievāšanu un uz lamāšanu, uz mēdīšanu un lādēšanu visās vietās, kurp tos būšu aizdzinis.
10 Keiman amaho leh apu apateu kana pehsa gamsunga kon amanthah kahseuva chemjam kalha den diu, kel lha ding chule thina hise jong kalha khum diu ahi,” ati.
Un Es tiem sūtīšu zobenu, badu un mēri, tiekams tie būs izdeldēti no tās zemes, ko Es tiem un viņu tēviem esmu devis.
