Joba 29
1 Job loh amah kah a pom te a cong tih,
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 “Kai he hlamat kah hla bangla aka khueh tih Pathen kah khohnin bangla kai aka tuem te unim?
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 Amah loh a hmaithoi te ka lu soah a thangthen tih amah kah vangnah nen ni a hmuep ah khaw ka caeh.
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 Ka cavaa tue vaengah khaw ka dap ah Pathen kah baecenol la ka om.
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 Tlungthang te kai taengah om pueng tih, ka kaepvai ka ca rhoek om.
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 Ka khokan te suknaeng neh a hluk tih lungpang loh kai ham situi sokca a long sak.
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 Vangpuei vongka ah ka thoeng tih toltung ah ka ngolhmuen cikngae sak.
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 Kai m'hmuh uh vaengah cadong rhoek te thuh uh. Patong rhoek khaw thoo uh tih pai uh.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Mangpa rhoek loh olthui te a phah uh tih a kut te a ka dongla a khueh uh.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 Rhaengsang rhoek ol te a phah tih a lai khaw a dang dongla kap.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Hna loh a yaak vaengah kai n'uem tih mik loh a hmuh vaengah kai n'rhalrhing sak.
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Mangdaeng loh bomnah a bih tih cadah neh a taengah aka bom aka om pawt khaw ka loeih sak.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 Hlang milh kah yoethennah te kai soah pai tih nuhmai kah lungbuei khaw ka tamhoe sak.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Duengnah te ka bai tih hnikul bangla kai n'khuk. Ka tiktamnah he ka sammuei nah ni.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Mikdael taengah mik la, khokhaem taengah kho la ka om.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 Kai tah khodaeng taengah a napa la ka om tih ming pawt kah tuituknah te ka khe pah.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 Boethae kah pumcu te ka thuk pah tih a no lamkah maeh te ka voeih pah.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Te dongah, “Ka bu ah ka pal mako,” ka ti tih laivin bangla khohnin ka puh.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 Ka yung loh tui taengla a muk tih buemtui loh ka cangvuei dongah rhaeh.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Ka thangpomnah ka taengah thai tih ka lii ka kut dongah tinghil.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Kai taengah a hnatun uh tih a lamtawn uh dongah ka cilsuep ham kuemsuem uh.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Ka ol hnukah talh uh voel pawt tih kai olthui he amih soah tla.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Kai ham tah khotlan bangla a lamtawn uh tih a ka loh tlankhol bangla a ang uh.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Amih taengah ka luem dae n'tangnah uh pawt tih ka maelhmai vangnah dongah khaw yalh uh pawh.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Amih kah longpuei te ka coelh tih boeilu la ka ngol. Caem lakli ah manghai bangla kho ka sak tih rhahdoe cangpoem akhaw a hloep.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
