Jonah 1
1 Amittai capa Jonah khaeah, Angraeng ih lok to angzoh,
Tā Kunga vārds notika uz Jonu, Amitajus dēlu, sacīdams:
2 angthawk ah loe, Nineveh vangpui ah caeh ah, nihcae sethaih ka hmaa ah phak boeh pongah, to vangpui misa haih lok to taphong ah.
Celies, ej uz Ninivi, to lielo pilsētu, un sludini pret to, jo viņas bezdievība ir uzkāpusi Manā priekšā.
3 Toe Jonah loe Angraeng hmaa hoiah angthawk moe, Tarshish vangpui ah cawnh ving hanah amsak, to pongah Joppa vangpui bangah a caeh. To ah Joppa vangpui ah caehhaih palongpui maeto a hnuk; Angraeng hmaa hoi loih thai hanah, palongpui angthuenghaih atho to paek moe, Tarshish vangpui ah a caeh.
Bet Jona cēlās, bēgt no Tā Kunga vaiga uz Taršišu; un viņš nogāja uz Joppi un tur atrada laivu, kas gāja uz Taršišu, un nodeva maksu un kāpa iekšā, ar tiem braukt uz Taršišu, nost no Tā Kunga vaiga.
4 Toe Angraeng mah tuipui ah thacak parai takhi to patoeh, to naah tuipui ah takhi sae to songh, to pongah palong to amro duih.
Bet Tas Kungs lika nākt lielam vējam jūrā, un liela vētra cēlās jūrā, tā ka tā laiva taisījās lūst.
5 To naah palongpui angthueng kaminawk loe zit o moe, kami boih mah angmacae ih sithaw to palawk o, palongpui anghoep thai hanah, hmuenmaenawk to tuipui thungah a vah o. Toe Jonah loe palongpui tlim ah caeh tathuk, to ah angsong moe, a iih.
Tad tie laivinieki bijās un kliedza ikviens uz savu dievu un meta tos rīkus, kas laivā bija, jūrā, laivu atvieglināt no tiem. Bet Jona bija nogājis laivas apakšā un gulēja cietā miegā.
6 To pongah palongpui mongh kalen koek anih khaeah caeh moe, Nang loe kawbang maw na iih thaih? Aicae anghmat o han ai ah, angthawk ah loe, na Sithaw to palawk ah; anih mah aicae han kho na poek pae khoe doeh om tih, tiah a naa.
Tad laivas virsnieks pie viņa nāca un uz viņu sacīja: ko tu guli? Celies, piesauc savu Dievu, varbūt ka tas Dievs mūs pieminēs, ka mēs neejam bojā.
7 To naah a thungah kaom kaminawk mah, Angzo oh, mi pongah maw hae baktih raihaih hae aicae nui ah phak, tiah panoek thai hanah taham khethaih to sah o si, tiah maeto hoi maeto thuih o. Nihcae mah taham khethaih to sak o naah, Jonah nuiah krak.
Un tie sacīja cits uz citu: iesim, metīsim meslus(lozes), lai zinām, kura dēļ šis ļaunums mums uziet? Un kad tie mesloja, tad Jona tapa iezīmēts.
8 To pacoengah nihcae mah anih khaeah, Aicae nuiah kaom raihaih loe mi pongah maw oh? Na thui ah, tih tok maw na sak? Naa bang hoiah maw nang zoh? Naa bang ih prae ah maw na oh? Naa bang ih kami maw? tiah lok a dueng o.
Tad tie uz viņu sacīja: saki mums jel, kādēļ šis ļaunums pār mums nāk? Kāds tavs amats un no kurienes tu nāci? Kura ir tava zeme, un no kuras tautas tu esi?
9 Anih mah nihcae khaeah, Kai loe Hebru kami ah ka oh, tuipui hoi saoeng boih Sahkung, Angraeng, van Sithaw to ka zit, tiah a naa.
Tad viņš uz tiem sacīja: es esmu Ebrejs un bīstos To Kungu, to debes' Dievu, kas jūru un sausumu radījis.
10 To lok to palongpui angthueng kaminawk mah thaih o naah, zit o aep, Jonah mah nihcae khaeah thuih pae ih lok baktih toengah, to kaminawk mah anih loe Angraeng khae hoi kacawn ving kami ni, tiah panoek o naah, anih khaeah, Tipongah hae tiah na oh loe? tiah a naa o.
Tad tie vīri bijās ar lielu bijāšanu un uz viņu sacīja: kā tu tā esi darījis? Jo tie vīri zināja, ka viņš no Tā Kunga vaiga bēga, jo viņš tiem to bija stāstījis.
11 Tuipui ih tuiphu loe kanung aep ah angthawk pongah, nihcae mah Jonah khaeah, kangthawk tuipui ih tuiphu hae dipsak thai hanah, nang hae kawbang maw kang sak o han? tiah a naa o.
Un tie uz viņu sacīja: ko lai mēs ar tevi darām, ka jūra mums nostājās? Jo jūra palika arvienu briesmīgāka.
12 Jonah mah nihcae khaeah, Kai hae na la oh loe, tuipui thungah na va o halat ah, to tiah nahaeloe tuiphu to dip tih. Kai pongah ni nangcae nuiah takhi sae songh, tiah ka panoek, tiah a naa.
Un viņš uz tiem sacīja: ņemiet mani un metiet mani jūrā, tad jūra jums nostāsies; jo es zinu, ka šī lielā vētra pār jums nāk manis dēļ.
13 To tiah a thuih pae cadoeh palongpui mongh kaminawk loe tuitaeng bangah mongh hanah tha pathok o vop, toe tuiphu to angthawk moe, takhi sae kanung aep ah song pongah, caeh o thai ai.
Bet tie vīri airēja un gribēja laivu vest malā, bet tie neiespēja, jo jūra palika arvienu briesmīgāka.
14 To naah nihcae loe Angraeng khaeah hang o, Aw Angraeng, tahmenhaih kang hnik o, tahmenhaih kang hnik o, hae kami ih hinghaih to lak hanah, kaicae hae duehsak hmah, zaehaih panoek ai kami maeto ih athii pongah kaicae hae zaehaih na net hmah, Aw Angraeng, na koeh ih baktih toengah ni, hae hmuen hae na sak boeh, tiah lawkthuih o.
Tad tie piesauca To Kungu un sacīja: ak Kungs, lai jel mēs neejam bojā šā vīra dvēseles dēļ, un nepielīdzini mums nenoziedzīgas asinis, jo Tu, Kungs, esi darījis, kā Tev bija pa prātam.
15 To pongah Jonah to lak o moe, tuipui thungah a vah o: to naah kangthawk tuipui ih tuiphu to dip.
Un tie ņēma Jonu un viņu iemeta jūrā; tad jūra nostājās no savas kaukšanas.
16 To pacoengah loe to ah kaom kaminawk mah Angraeng to paroeai zit o, Angraeng khaeah hmuen tathlanghaih a sak o moe, lokkamhaih to a sak o.
Tad tie vīri bijās To Kungu ar lielu bijāšanu un upurēja Tam Kungam upurus un solīja solījumus.
17 Angraeng mah Jonah paaeh hanah tangapui to patoeh. Jonah loe tanga zok thungah ni thumto hoi qum thumto oh.
Un Tas Kungs sūtīja lielu zivi, Jonu aprīt, un Jona sabija tās zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.
