Job 7
1 Kami loe thanathaih hoiah na ai maw long nuiah toksak? A hinghaih ninawk doeh toksak han tlai ih kami ih ninawk baktiah na ai maw oh?
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 Tamna mah tahlip to zing moe, tlai ih toksah kami mah toktho zing baktih toengah,
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 kai doeh khrah paroeai thungah ka sak ih tok loe azom pui ah ni oh, aqumnawk doeh kai patangkhanghaih ah ni oh.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 Ka iih naah, natuek naah maw aqum hae boeng ueloe, kang thawk han? tiah ka poek; to tiah akhawnbang khodai khoek to ahnuk ahmaa kam let.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 Ka ngan loe alungh hoi maiphu mah khuk khoep boeh; ka nganhin loe akah rak moe, ahnai to tacawt.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 Ka hinghaih aninawk loe kahni sah kami ih camprai pongah rang kue moe, oephaih om ai ah laemh o.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 Aw ka hinghaih loe takhi ah ni oh, tiah panoek ah; ka mik mah hoihhaih roe hnu mak ai boeh.
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 Vaihi kai hnu kaminawk mah, kai na hnu o let mak ai boeh; nang khet naah, ka om mak ai boeh.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 Anih loe angmah im ah amlaem let mak ai boeh; a ohhaih ahmuen mah doeh anih to panoek mak ai boeh.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 To pongah pakha hae kang sumh mak ai; patangkhang ka muithla hoiah lok ka thuih moe, khosak kasae ka hinghaih hoiah lok ka thuih han.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 Kai loe tuipui ah maw ka oh, tuipui thung ih tanga pui ah maw ka oh moe, kai toepkung na suek?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 Ka iihkhun mah kamongah anghaksak ueloe, kang song naah ka nathaih hoikhang tih mue, tiah ka poek,
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 to naah amaang sae mah kai ang pazih, hnuksakhaih mah ang tasoehsak;
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 to pongah ka hing pongah loe, tahnong panamh moe, duek to ka koeh kue boeh.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 Ka hinghaih hae ka panuet; ka hing poe mak ai; kaimabueng na omsak ah; ka hinghaih aninawk loe avanghaih tidoeh om ai.
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 Kami loe kawbangah maw oh moe, anih to na pakoeh? Anih to na poek?
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 Anih to akhawnbang kruek na paqaih thuih moe, anih to na tanoek tuektuek?
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 Kai caeh taak ai ah nasetto maw na oh han vop, kaimah ih tamtui paaeh karoek to, kaimabueng nang omsak mak ai maw?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 Aw kaminawk toepkung, kai loe ka zae boeh maw? Na hmaa ah timaw ka sak? Tipongah kaimah han hmuenzit ah ka oh hanah, kah han na patoep ih hmuen ah nang suek loe?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 Tipongah ka sakpazaehaih nang tahmen ai, ka zaehaih doeh nang takhoe pae ving ai loe? Kai loe vaihi maiphu pongah kang song han boeh; akhawnbangah nang pakrong tih, toe ka om mak ai boeh, tiah a naa.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
