যোব 41
Vai tu levijatanu vari ķert ar makšķeri, jeb viņa mēli ar dziļi iemestu virvi?
Vai tu viņam riņķi māki likt nāsīs un ar asmeni izdurt viņa žaunas?
Vai tu domā, ka tas tevis daudz lūgsies un labus vārdus uz tevi runās?
Vai viņš derēs derību ar tevi, ka tu viņu vari ņemt par mūžīgu vergu?
5 ৫ চৰাই এটিৰ লগত ওমলাৰ দৰে তুমি তাৰ লগতো উমলিবা নে? বা তোমাৰ দাসীবোৰৰ বাবে তুমি তাক বান্ধি ৰাখিবা নে?
Vai tu ar viņu varēsi spēlēties kā ar putniņu, jeb viņu saistīsi savām meitām?
Vai zvejnieku biedrībā viņu pārdod, vai viņu izdala pircējiem?
Vai tu viņa ādu vari piedurt pilnu ar šķēpiem, jeb viņa galvu ar žebērkļiem?
Kad tu savu roku viņam pieliksi, tad pieminēsi, kāds tas karš, un vairs to nedarīsi.
Redzi, tāda cerība ir velti; jau viņu ieraugot krīt gar zemi.
Neviens nav tik drošs, viņu kaitināt, - kas tad būtu, kas Man varētu celties pretim?
Kas Man ko laba papriekš darījis, ka Man to bija atmaksāt? Kas ir apakš visām debesīm, tas Man pieder.
12 ১২ মই লিবিথিয়ানৰ ভৰিৰ বিষয়ে নকোৱাকৈ মনে মনে নাথাকোঁ, নাইবা তাৰ মহাবল আৰু গাৰ সুন্দৰ গঠনৰ বিষয়ে মই নোকোৱাকৈ নাথাকোঁ।
Un lai vēl pieminu viņa locekļus, stiprumu un viņa vareno augumu.
Kas drīkstētu viņa bruņas atsegt, kas līst viņa zobu starpā?
Kas viņa vaiga žokļus var atplēst? Ap viņa zobiem ir briesmas.
Lepni ir viņa bruņu zvīņas, cieti kā ar zieģeli saspiesti kopā.
Viens tik tuvu pie otra, ka ne vējš netiek starpā.
Tie līp viens pie otra, un turas kopā, ka nešķiras.
Viņš šķauda ugunis, un viņa acis ir kā rīta blāzmas stari.
No viņa mutes šaujās ugunis, degošas dzirksteles no tās izlec.
No viņa nāsīm iziet dūmi kā no verdoša poda un katla.
Viņa dvaša varētu iededzināt ogles, un liesmas iziet no viņa mutes.
Viņa kakls ir visai stiprs, un viņa priekšā lec bailes.
Viņa miesas locekļi kā sakalti, tie turas cieti kopā, ka nevar kustināt.
Viņa sirds ir cieta kā akmens un cieta kā apakšējais dzirnu akmens.
Kad viņš ceļas, tad stiprie izbīstas, no bailēm tie paģībst.
26 ২৬ যদি কোনোবাই তৰোৱালেৰে তাক আঘাত কৰে, তেতিয়াও তাৰ একো নহব, বা তালৈ যাঠী, কাঁড়, বা শেল মাৰিলে সকলো মিছা হব।
Kad viņam cērt ar zobenu, tas nekož, nedz šķēps, ne bulta, ne žebērklis.
Dzelzs priekš viņa kā salmi, un varš kā sapraulējis koks.
Bulta viņu neaiztrieks; lingas akmeņi viņam ir kā pelus.
Lielas bozes viņam ir kā pelus, viņš smejas, kad šķēps svelpj.
Viņa pavēderē asi kasīkļi, un kā ar ecešām viņš brauc pa dubļiem.
Viņš dara, ka dziļumi verd kā pods, un sajauc jūru kā zalves virumu.
Kur viņš gājis ceļš spīd; tie ūdens viļņi ir kā sudraboti.
Virs zemes cits viņam nav līdzinājams, viņš tāds radīts, ka nebīstas.
Viss, kas ir augsts, viņam nav nekas; viņš visu lepno zvēru ķēniņš.
