< Job 29 >

1 Y VOLVIÓ Job á tomar su propósito, y dijo:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 ¡Quién me tornase como en los meses pasados, como en los días que Dios me guardaba,
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 Cuando hacía resplandecer su candela sobre mi cabeza, á la luz de la cual yo caminaba en la oscuridad;
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 Como fué en los días de mi mocedad, cuando el secreto de Dios estaba en mi tienda;
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 Cuando aun el Omnipotente estaba conmigo, y mis hijos alrededor de mí;
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 Cuando lavaba yo mis caminos con manteca, y la piedra me derramaba ríos de aceite!
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 Cuando salía á la puerta á juicio, y en la plaza hacía preparar mi asiento,
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 Los mozos me veían, y se escondían; y los viejos se levantaban, y estaban en pie;
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Los príncipes detenían sus palabras, ponían la mano sobre su boca;
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 La voz de los principales se ocultaba, y su lengua se pegaba á su paladar:
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Cuando los oídos que me oían, me llamaban bienaventurado, y los ojos que me veían, me daban testimonio:
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Porque libraba al pobre que gritaba, y al huérfano que carecía de ayudador.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 La bendición del que se iba á perder venía sobre mí; y al corazón de la viuda daba alegría.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Vestíame de justicia, y ella me vestía como un manto; y mi toca era juicio.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Yo era ojos al ciego, y pies al cojo.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 A los menesterosos era padre; y de la causa que no entendía, me informaba con diligencia:
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 Y quebraba los colmillos del inicuo, y de sus dientes hacía soltar la presa.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Y decía yo: En mi nido moriré, y como arena multiplicaré días.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 Mi raíz estaba abierta junto á las aguas, y en mis ramas permanecía el rocío.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Mi honra se renovaba en mí, y mi arco se corroboraba en mi mano.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Oíanme, y esperaban; y callaban á mi consejo.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Tras mi palabra no replicaban, y mi razón destilaba sobre ellos.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Y esperábanme como á la lluvia, y abrían su boca [como] á la lluvia tardía.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Si me reía con ellos, no lo creían: y no abatían la luz de mi rostro.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Calificaba yo el camino de ellos, y sentábame en cabecera; y moraba como rey en el ejército, como el que consuela llorosos.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

< Job 29 >