Psalm 137

1 An den Strömen Babels saßen wir und weinten, wenn wir Zions gedachten.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 An den Weiden, die dort sind, hängten wir unsre Harfen auf.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 Denn die uns daselbst gefangen hielten, forderten Lieder von uns, und unsre Peiniger, daß wir fröhlich seien: «Singet uns eines von den Zionsliedern!»

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 Wie sollten wir des HERRN Lied singen auf fremdem Boden?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 Vergesse ich deiner, Jerusalem, so verdorre meine Rechte!

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 Meine Zunge müsse an meinem Gaumen kleben, wenn ich deiner nicht gedenke, wenn ich Jerusalem nicht über meine höchste Freude setze!

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Gedenke, HERR, den Kindern Edoms den Tag Jerusalems, wie sie sprachen: «Zerstöret, zerstöret sie bis auf den Grund!»

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 Tochter Babel, du Verwüsterin! Wohl dem, der dir vergilt, was du uns angetan!

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Wohl dem, der deine Kindlein nimmt und sie zerschmettert am Felsgestein!

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.