Song of Solomon 2
1 As a lily among the thorns,
Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
2 So [is] my friend among the daughters!
Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
3 As a citron among trees of the forest, So [is] my beloved among the sons, In his shade I delighted, and sat down, And his fruit [is] sweet to my palate.
Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
4 He has brought me to a house of wine, And his banner over me [is] love,
Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 Sustain me with grape-cakes, Support me with citrons, for I [am] sick with love.
Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
6 His left hand [is] under my head, And his right embraces me.
Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
7 I have adjured you, daughters of Jerusalem, By the roes or by the does of the field, Do not stir up nor wake the love until she pleases!
Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
8 The voice of my beloved! Behold, this—he is coming, Leaping on the mountains, skipping on the hills.
Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
9 My beloved [is] like to a roe, Or to a young one of the harts. Behold, this—he is standing behind our wall, Looking from the windows, Blooming from the lattice.
Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
10 My beloved has answered and said to me, “Rise up, my friend, my beautiful one, and come away,
Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
11 For behold, the winter has passed by, The rain has passed away—it has gone.
Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
12 The flowers have appeared in the earth, The time of the singing has come, And the voice of the turtle was heard in our land,
Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
13 The fig tree has ripened her green figs, And the sweet-smelling vines have given forth fragrance, Rise, come, my friend, my beautiful one, indeed, come away.
Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
14 My dove, in clefts of the rock, In a secret place of the ascent, Cause me to see your appearance, Cause me to hear your voice, For your voice [is] sweet, and your appearance lovely.”
Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
15 Seize for us foxes, Little foxes—destroyers of vineyards, Even our sweet-smelling vineyards.
Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
16 My beloved [is] mine, and I [am] his, Who is delighting among the lilies,
Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
17 Until the day breaks forth, And the shadows have fled away, Turn, be like, my beloved, To a roe, or to a young one of the harts, On the mountains of separation!
Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
